Varbūt Godmaņa teiktais par pingvīniem nemaz nav tik nepareizs...
Nupat noskatījos March of the penguins - jēziņ, ku' laba filma! Teikšu godīgi - šī mani aizkustināja daaaudz vairāk kā, teiksim, filmas ar no vēža mirstošiem mīļotajiem vai traģiskām avārijām, vai nenormmālākajām psiholōģiskajām traumām and stuff like that. Ja atmiņa mani neviļ, šī ir pirmā [vai viena no ļoti retajām] filma, kurai tiešām dzīvoju līdzi. Respektīvi, dusmas uz pingvīnu, kurš nometa olu, kā rezultātā viņa gāja bojā; bailes, kad ekrānā pēkšņi parādās kaut kāds plēsīgs putns, lidināmies virs mazuļiem; skumjas, skatoties uz nosalušajiem; jušana līdzi... Nezināju, ka esmu tik emocionāla! :D Un vēl tas, cik pārsteidzoši daudz līdzību ir pingvīnu un cilvēku uzvedībā, izturēšanās veidā, pat žestos. Un viņi ir tik foršiņi. ^^
Nē, nopietni - varbūt man wnk ir kreisa gaume uz filmām, bet šitais ir must-see.