Tā pudele runā ar mani!
Zem suliņas, ko dzēru rakstīšanas laikā, korķa ir uzraksts Nie spač!. Kruta. Labākais ir tas, ka to uzrakstu es ieraudzīju pēc tam, kad kādas pāris minūtes biju nogulējusi uz galda [nu tā, ar galvu rokās, kā parasti guļ tādi, kas nezin, ko rakstīt esejās :D].
Un tā, šodien beidzot bija Lv pilsētas olipiāde. Mēsls tāds. Nu, eseju jaukie temati, piemēram --->
     ۰ Bērnības pasaule [Lv autōra] prōzas darbā [..]
     ۰ Pagātnes zīmes [20. gs. otrās puses Lv dzejnieka] dzejā
     ۰ 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta seja [mūsdienu Lv rakstnieka] darbā [..]
Ejiet tak jūs!!! Vpročem es godīgi atzīstos, ka latviešu literārie darbi mani īpaši nesaista un kaut cik jēdzīgāk es pārzinu ārzemju rakstnieku darbus. [Starp tiem vismaz ir tādi, kuru saturu es zinu.] Njā... Tātad, paņēmu vienīgo saturiski miglaini zināmo nesen [2 nedēļas iepriekš, nakts, tika lasīta ātri un ķeksīša pēc] lasīto darbu, kuram var aiz ausīm pievilkt bērnību, - "Ugunszīmi", jo nu sōrī, dzejnieki man ir pilnīgi sveša tauta, nemaz nerunājot par mūsdienu literatūru. Ak, jā, un es tak vēl izmantoju papildiespēju Zvans draugam, jo vienā brīdī bija: "ŠIT! A kas viņu sarakstīja vsp???". Labi, tā eseja varbūt nav TIK liels draņķis kā skolas olimpiādes darbs, bet jaunu "Ugunszīmi" es radīju pilnīgi noteikti. Lai man piedod Gundega Repše.
Pārējie uzdevumi nebija jaukāki. Kas attiecas uz literatūras testa daļu - ļaujiet stādīties priekšā, esmu literārā nulle!

Pa šīm garajām dienām paspēju arī paslimoties... 39,6°C, kakla un vēdera protesti, acu sāpes, totāls bezspēks... Vienvārd sakot, jauki. ^^