Par mašīnu un bailēm par to.
Yesss, es tagad arī beidzot jutos kā viena no tām blondīnēm, kas zvana draugam pēc padoma, kad ar mašīnu kaut kas notiek. ^^

Vismaz labi, ka tētis to neuzzināja - nu ka atslēga iesprūda vispār. Viņa nerviem tā ir labāk... Toties es tiku pie kārtējās devas blonduma sajūtas. No offence, nav runa par matu krāsu, bet gan par smadzeņu stadiju. Es taču jau agrāk zināju, ka vajag stūri pačakarēt, ja atslēga negriežas. Labi, bet to es norakstu uz aukstumu. Galu galā, ja reiz nejūtīgi bija pat mani pirksti, kāpēc lai aukstums nebūtu sačakarējis arī domāšanu..?
In fact, ja tā padomā, es gandrīz atkal sačakarēju slēdzeni. Bet, u know, labāk ir sačakarēt bagāžnieka atslēgu, nekā aizdedzes. Ar neattaisāmu bagāžnieku vismaz var pabraukt...

Ir neaprakstāmi lieliska sajūta drebināties aukstā mašīnā ar sasalušiem pirkstu galiem, gandrīz izlādējušos telefōnu, aizdedzes atslēgu, kas negriežas, un apziņu, ka tētis mani nolamātu, ja uzzinātu. Un baidīties nolauzt atslēgu, jo to pirkstos sajust nevar.
^____________^