Ir seši no rīta, un man sametās žēl, ka neko vairs nerakstu tā pa īstam. Veco ierakstu lasīšana tikai pastiprina ilgas pēc dvēseles tērpšanas burtos un teikumos, un bilžu, kā šalles, apsiešanu, lai dvēselei siltāk un omulīgāk. Un rīt es visticamāk nožēlošu mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus šajā postā, kas nozīmē - jāiet gulēt.