Ah, bet tik patīkami tomēr jau otro nakti līst gultā, zinot, ka iemigt actually būs iespējams! Visu iepriekšējo nedēļu kakls standarta rīšanas funkcijai bija uzlicis lielu sāpju zīmogu, kā dēļ naktīs stundām paliku nomodā, cenšoties jau tā rīt pēc iespējas retāk, bet katra reize bija kā sāpju šoks, neļaujot miegam ne pietuvoties. Un, kad es beidzot atlūzu, miega kvalitāte bija visnotaļ sūdīga. Pēc pagājušās nedēļas novērtēju, cik patiesībā labs bija vakardienas miegs pat ar visu iemigšanu - un tas bija tāds, kā parasti. Tik grūti ir novērtēt pierastas lietas un saprast, ka viss nemaz nav draņķīgi...