Arī pārdevēji ir cilvēki.

     Un cilvēki mēdz būt uzjautrinoši. Vakar ar Mīļumu, braucot uz dāču [lasi: ārpilsētas rezidenci], iebraucām Elvītī nopirkt sildītāju beidzot, jo mašīnā gulēt tomēr nav ērti, bet iekšā bez papildus sildelementiem [2 cilvēki nevar piesildīt māju vienā vakarā] sasalst pat līdzpaņmetie dzeramie, toties, kurinot krāsni, ik pēc kādas stundas jāceļas un jāliek malka [un no rīta tāpat ir auksti, ļoti auksti]. Pirkuma saturs: čipsi, Dipi, krējums, ledustēja un visbeidzot tremōventilātōrs (= sildītājs). Pārdevējas sejas izteiksme, kad viņa saprata, kā kastei viņa meklē svītru kōdu, izsita cenu un paskatījās uz mums, bija lieliska. Viņas domas: "Nabaga jaunie cilvēki... Ievākušies tikko noīrētā vienistabas dzīvoklītī, pat apkurei naudiņas nepietiek... " Un vēl tādā laipnā balstiņā teksts: "Čekiņu neaizmirstiet, lai garantija būtu!" Nē, ok, daļēji prieks un patīkami, ka labi cilvēki arī vēl ir palikuši, vienkārši tas bija visai uzjautrinoši. xD
      Principā ar to sildītāju ir vēl viens jautrs aspekts - maksimālā jauda, kas arī tiek izmantota, ir 2000 W; laiks - ne jau nu pāris h. Kas maksā par dāčas elektrību, man nav ne jausmas, jo skaitītājs atrodas mājā iekšā, tātad cilvēkam no malas tur netikt. Atceros, ka vienreiz bērnībā, kad bijām dāčā ar ģimeni, atnāca kaut kāds onkulītis, un mani uzsūtīja augšā paskatīties skaitītāja rādījumus. Bet kā tas tiek darīts parasti..? Reāli sanāk, ka mums ir haļavnā elektrība. :D