05
No sērijas "iemācies peldēt, tad ūdeni baseinā ielaidīšu". Nu ko, mašīnas vairs man nav. Un viss tikai tā sīkumiņa dēļ, ka joprojām neesmu iemācījusies lasīt domas, zināt to, kas man nekad nav teikts, un nepārzinu visas Jelgavas bedres [īpaši maršrutā, kuru tētis mēro, braucot uz darbu]. Cerams, līdz laikam, kad atkal tikšu pie stūres, viss nebūs jau aizmirsies. ^^

Rīts bija dīvains. Pārāk neparasti atkal būt skolā - ejot uz klasi, apkārt bija vien trokšņojoši sīkie. Un vēl es sapratu, cik ļoti man tā visa pietrūks... Augstskola vairs nav tas. Laiks pieaugt? Nē, vēl ne.

Ak, jā, un es tak vakar forši gulēt gāju. Pirms 2iem izdomāju, ka vajag istabu pārkārtot. Nu vajag, tieši tagad, rīt nē! Tā nu pusstundas laikā skapis un dīvāns apmainījās sienām [jeb sienas apmainījās]. Feels good. Apmēram rudenī biju prasījusi, lai tētis to izdara. Tas, ka istabā grīda tik slidena, tomēr reizēm noder. :D Pārmaiņas + lepnums par padarīto = pozitīvas emōcijas.

PS. Dzīve ir skaista, un veiksme mani nepamet. ^__________________^