Unfuckingbelievable. Kārtējo reizi ikdienišķi tētim sarunā atgādināju, ka neplānoju šo programmu turpināt, uz ko viņš man lepnā balsī atbild: "Ā, tad beidzot tu sāc saprast, ko es tev pagājušajā gadā teicu, ka tas tev neder!" Fuckin c'mon, pirmajā reizē, kad kaut kad ziemā pateicu, ka šitais tomēr nav priekš manis un visticamāk iešu kur citur, viņš padomāja, pakasīja pakausi un pateica, ka nu jā, laikam man ir taisnība [iepriekš viņš par šo programmu ja ne fanoja, tad atbalstīja]. Un tagad viņš pēkšņi ir tas, kas man visu laiku ir teicis neder, neder, neder? Un tagad es pēkšņi neesmu divu mēnešu garumā to regulāri teikusi? Pēc tam, kad es pati jau esmu praktiski lēmumu noformulējusi un pieņēmusi, viņš paziņo, ka tas ir viņa nopelns?? Tas viss ir manis radīts, apšaubīts un izdomāts! Viņš tur vispār nekādu lomu nespēlē, tikai saņem paziņojumus. Fucking jāsāk meklēt boksa nodarbības, manī mājās krājas tik daudz negatīvu emōciju, ka tās ir steidzami jāizliek. Kļūšu par neirōtiķi vēl.