Kaut kā sanāca šovakar aizrunāties, un Pūks pateica, ka nemaz nevar redzēt, ka man kādi kompleksi būtu. Jāsaka kā ir, tas mani pārsteidza. Patīkami, pie tam. Cik gadus ar viņu kopā mācījos, tagad arī šad tad saskrienamies, tā ka it kā vajadzētu viņai mani +/- pazīt. Vai man tiešām tik labi izdodas slēpt visu? Eh, jātiek galā ar sevi arī iekšēji beidzot.. Darbs ir sākts, progress ir, kas ļauj man ar šausmām atskatīties uz laiku pirms dažiem gadiem, piemēram. Jūtu, ka viss izdodas, un tas dod spēku. Jo padoties/necensties jau būtu visvieglāk, u know.