Vakar vecāki nopirka man gumijniekus. Tā vienkārši atnesa mājās. Labi, man jau prieks, ka nebija pašai ne jāmeklē, ne jāmaksā, bet 21. gadsimtā, kad mums visiem trim ir telefōni, nepiezvanīt un nepajautāt viedokli? Varbūt es jau citur biju kādus noskatījusi... Ok, nebiju, bet par krāsu gan viņiem vajadzēja uzjautāt. No trim pieejamajām krāsām - dzeltenu, olīvzaļu un sarkanu - viņi izvēlējās otro man tīkamāko - sarkano. Laikam balstoties uz to, ka gadiem pērku sarkanas kedas. Lai vai kā, zaļos nenopirka, nāksies staigāt ar tiem, kas ir.
 Galu galā, es tikai gribēju pateikt, cik grūti ir atmest ieradumu apiet peļķes, pat zinot, ka tās neko nevar nodarīt. Tikai atceļā no veikala netālu no mājām varēju mierīgi iziet cauri milzīgai peļķei tieši pa vidu. Like Jesus, hell yeah.