Ideāli. Pēc lekcijām ejot uz vilcienu, kāpu pāri kupenai ielas malā, paslīdēju beigu fāzē un.. attapos sēžam uz ielas ar dažām asiņainām mini-skrambām labās plaukstas locītavā. Jā, tur, kur īmiķīši vēnas graiza. Tagad kā paskatos uz to locītavu, tā sajūtos kā emo. :D Bet nu sāpēja man tā locītava pamatīgi vēl kādas 20 minūtes. Enīvei, vismaz jūtos priecīga, ka, pirmkārt, tuvumā nebija mašīnu, jo es tomēr apsēdos ar izstieptām kājām [:D], otrkārt, ielas malā nebija peļķes, jo tas gan būtu pamatīga "bļ*ģ!!!" vērtībā - pietika jau ar netīro sniegu uz mēteļa -, un, treškārt, neuzšķērdu vēnas. Interesants nobeigums kārtējai studiju nedēļai. Vismaz kaut kāds action.