Mums ir kaut kas kopīgs - gala darbs un neverbālā komunikācija (man gan vairāk par klusēšanu).Es tik ļoti,ļoti ilgi vilku visu šo "sākšurakstītjaurītpat" padarīšanu,ka nu ir kauns iet pie pasniedzēja uz konsultācijām (es jūtu,ka viņš mani vairs negrib redzēt!).
Bet šodien es rakstu un,kad paskatos uz to 1/2,kas jau ir tapusi,jūtos pat nedaudz gandarīta aiz visa tā,ka joprojām iekšā viss nepacietīgi kūleņo par manu neatbildību (jo vidusskolā es taču biju paraugbērns un centīgā X meitene).