Šodien kaut kāda kreisa diena. Un šite būs daudz burtiņu, var scroll-ot tālāk.

     No rīta vilcienā netālu sēdēja tāda maza meitenīte, ne vecāka par 9 gadiem, kā izskatījās. Mamma viņai no perōna pa logu ar rociņu pamāja, pa telefōnu [diez mūsdienās vēl ir kāds bērns bez persōnīgā telefōna?] parunāja, un tā arī mazā meitenīte brauca viena pati ar lielo vilcienu, kas pilns ar lieliem un svešiem cilvēkiem, uz lielo Rīgu. Sēdēju, vēroju viņu un mazliet apbrīnoju. Man būtu visnotaļ слабо bijis šitā vienai braukt kaut kur. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Vēl vienubrīd aizdomājos, ka ir pagājuši tikai kādi desmit gadi, kopš biju tāda pati. Šķiet šausmīgi maz. Tik daudz kas noticis pa šo laiku. Praktiski, viss, ko atceros. Tik ļoti viss mainījies. Un es.
     No liriskās atkāpes pie dīvainām cilvēku izdarībām. Olainē viens vīrietis mēģināja atvērt vagona bīdāmās durvis, velkot tās. Pamēģināja vienreiz, laikam saprata, ka nesanāks, un pamēģināja grūst. Tas gan viņam sanāca. Pagrūda tā, ka konkrētā puse durvju vairs nebija lietojama. Labi, ka vēl arī otrās nesalauza, bet, kontrōltantiņas sauciena pavadīts, normāli atbīdīja un aizgāja sēdēt otrā vagona galā. Bļe, būtu vismaz vietā atdabūjis izlauzto durvju apakšdaļu... Bet nu whatever. Esmu jau pieradusi, ka no visām malām pūš.
     Un tad Torņakalnā sekoja šausmīgākais. Starp otro un trešo perōnu, respektīvi, tur, kur ir smuka bruģēta un notīrīta pāreja starp perōniem, stāvēja kaut kāds remont-drezīn-vagons-whatever, kā rezultātā pa sniegu un NE pa taciņu, pat pēdām nē [jo tas darba dzelzceļa transportlīdzeklis laikam tikko atbraucis bija], nācās brist pāri sliedēm, lai tiktu uz tālāko perōnu un no tā atgrieztos līdz taciņai. Sniegs ir pāri celim, par padziļinājumiem starp sliežu ceļiem un pirms ļoti augstā perōna nemaz nerunājot. How cool is that? Un es tieši šodien izdomāju nevilkt zābakus, bet gan šūzus un ne-šauros džinsus. Bordō vilnas zeķītes pēc šitās brišanas bija maigi rōzā. Tikko izkāpusi no vilciena, un jau slapjas+aukstas+sniegotas kājas. Nevaru nenolamāties, bļe.
     Protams, ka arī atlikušajā ceļā līdz skolai ne vienu reizi vien nācās pamatīgi cilāt kājas... Bet tur vismaz ir smuki iemīdītas pēdas pāri nošķurētajām ceļa malām.
     Skolā jau atkal mana mīļotā un visu laiku garlaicīgākā priekšmeta lekcija. Pasniedzēja mani joprojām atceras un joprojām lielu daļu stāsta man. Uz beigām jau vairs nē, jo es uz viņu tikpat kā neskatījos, bet nu tomēr. Labi, ka pie viņas nav kursadarbs jāraksta, viņa tikai to pasniedz. Pirmā lieta to-do listē būtu nomainīt vadītāju. Zinot to, kā viņa atbild uz jautājumiem... proti, reizes sitms garāk un plašāk, nekā pietiktu... labāk būtu nomainīt, jā.
     Ēh, bet pēc tam situ laiku skolas kafejnīcā un besījos par to, cik besīgi ir dzīvot vienā pilsētā, bet mācīties citā. Besī gaidīšana.
     Atceļā vēl tētis piečakarēja. Solījās atvest mājās, bet īsi pirms Jelgavas pateica, ka viņam, redz, negribas. "Atskrien nu ar kājiņām, utji putji." Aha, protams. Ļoti motivējoši.

     Whew, mazliet izlikos, palika labāk. :D