He he, Kārlis jau noilgojies un nevar sagaidīt vakaru, kad uz Rīgu braukšu. Jā, es šobrīd smaidu kā maija saulīte. Ir sasodīti patīkami justies gaidītai.
     Tiesa, mazliet rūgtums, ka Edmis atkal mazliet piečakarēja mani, apsolīdams šovakar uzrakstīt par biļetēm. Vienreiz jau tā bija, teica, ka rīt uzrakstīs, bet nekā. Un runa nav par vienkārši pačatošanām. Bet nu labi, ticēt vīriešu solījumiem [sadzīves] jau parasti ir tas pats, kas triekt galvu sienā un ticēt, ka nesāpēs, ne? Pārspīlējot, protams.