Aizbraukusi 30. decembrī tikties ar Kārli, esmu pārradusies mājās tikai tagad, un arī tikai un sasodīti vienīgi tāpēc, ka vecāki teica, ka brauks pakaļ ar mašīnu, ja 3 stundu laikā nebūšu Jelgavā. Rinda visu iespējamo lamuvārdu, bļe!! Man bija tik labi, tik sasodīti labi projām! Gāju pāri autōostai pēc izkāpšanas no autiņa Jelgavā un raudāju par to, ka tik sasodīti negribu uz mājām. Ja ne vecāki, es atbrauktu rīt. Pieklājības pēc. Un vēl es jutos tik sasodīti mājās pie Kārļa. Nav tur būts kopš pagājušā gada, heh.

     Man ir pārāk daudz ko atcerēties no šīm dienām. Kāpēc man neviens nestaigāja pakaļ ar kameru?


     t u r p i n ā j u m s   s e k o s . . .