Starp citu, es tiešām esmu neglābjami blonda. Šorīt lidostā palūdzu Edmim, lai ieliek manu maku pie sevis, kamēr vēl blandamies, jo man nebija kabatu. Un guess, kad es viņu atpakaļ paņēmu? Tad, kad mēs bijām no Edmja jau atvadījušies un viņš bija gandrīz iekšā aiz drošības pārbaudēm. Un protams, ka es pati neatcerējos par to maku, bet man atgādināja! :D Jēziņ, bail pat iedomāties, kas būtu bijis, ja es būtu viena aizbraukusi Edmi pavadīt un viņš aizlidotu uz Īriju ar manu maku, jo neviens no mums abiem par to neatcerētos. Man taču tur viss + dzelzceļa biļete, par ko vecāki galvu norautu. :D
[Kaut gan, Edmis jau uzietu maku ātrāk, bet telefōna viņam nav, so, paziņot nevar. Es jau būtu mašīnā un, iespējams, kaut kur vēl Rīgā atcerētos, ka maku atstāju. Ja ne vēlāk. Šausmas.]