Kārtējā vakara sagruzīšanās. I just can't be alone, man vajag kādu. Un tam klāt nāk visu laiku pa galvu riņķojošais jautājums, ko, pv, es izdarīju nepareizi. Kāpēc viss ir apstājies un pazudis... Nē, es nedrīkstu vakaros neiet gulēt, tas čakarē nervus.
Kad jutu, ka sāku gruzīties, atvēru Wordu un sāku rakstīt. Sanāca tāds romantiski-reālistiski-idillisks stāstiņš. Kamēr rakstīju, sanāca nedomāt. Bet diemžēl final scene pienāca pārāk ātri. Ēh, tā nu šī dumjā, vientuļā meitenīte atgriežas savos dvēseles muklājos...