Dzīves jēgu miegā diez vai atrast ir iespējams, bet gulēt ir patīkami, tas nudien nav noliedzams. Ja ne tik daudz pati gulēšana kā process, tad brīdis, kad pamosties un saproti, ka esi gulējis. It īpaši vēl, ja nav lēkšus no gultas jālec laukā. Murr.
Bet šis bija viens sasodīti zombijisks* rīts. Tāds sīkumiņš vien, ka gulēt dabūju labi ja 3 stundas. Un tad celšanās - vilciens - lekcija - vilciens - mājas kā lielā blur motion. Nē, man nav nekas iebilstams pert lekcijām, kaut tā būtu viena vienīga agrā, kuras dēļ uz Rīgu sperties, bet tā braukšana... Gandrīz stundu no vietas bezjēdzīgi nosēdēt vilcienā ir fucking grūti. Šorīt atceļš vispār bija pabriesmīgs. Kaut arī mājās biju ēdusi vienas no apjomīgākajām brokastīm pēdējā laikā, uznāca bada sajūta bezmaz līdz ģībšanai. Heh, un tad, kad es somā sagrabināju vienu šokolādes konfektīti, sajutos pateicīga sev, ka vispār paņēmu somu līdzi. Zin, kā, viena lekcija takš tikai.

Vēl es lamājos par to, ka ar visu jauno laiku industriālo revolūciju, kas pārtapusi mūsdienu digitālajā, neviens, neviens! šai pārapdzīvotajā pasaulē nav sataisījis teleportus ikdienas lietošanai. Vienalga, kaut 3 stundas ceļā, bet tikai lai nav tā bezjēdzīgā sēdēšana...

* Btw, man nesaprotamu iemeslu dēļ es šitādos rītos no sākuma esmu kā kaut ko palietojusi vai vismaz enerģiska.