Šodien man būs mazie ikdienas svētki. Nopirku suši, uzvārīšu zaļo tēju un tad beidzot iemēģināšu dz/d dāvanu. ^^

Vakardienas altruistiskā paskata tieksmīte nekur nav pazudusi. Vēl vairāk - šorīt vilcienā sapratu, ka atbalstītu, pat neprasot, kas noticis. Lūk, šis gan ir bezprecedenta gadījums. Lai man piedod tie divi cilvēki, ko man no šejienes tas gods pazīt persōnīgi, bet... nu jā, as one of them said, cilvēcības manī nav diez ko daudz. Varu būt klāt, palīdzēt, atbalstīt, mierināt 'n the like, bet vienmēr klusībā gribēšu visu zināt. Gribēšu, lai man pastāsta visu. Ziņkārīgā egoiste, jā, zinu, bet tā ir. Cenšos ar to cīnīties, bet whatever, nav stāsts par to. Stāsts ir par to, ka šoreiz man svarīgākais ir palīdzēt, kaut vai nezinot neko. Bļe, pilnīgi kā Māte Terēze sajutos.

Ps. Izdomāju. Tam noteikti ir jābūt sakarā ar pilnmēnesi! Whatever, vai viņš jau bija vai vēl būs, bet tagad noteikti ir kāds maģisks brīdis, kad cilvēcīguma čakras atvceras. Tam tak jābūt kādam racionālam izskaidrojumam...