Pagulēju četras stundiņas, yay. Tagad no manis nāk ārā visādas pērles. Īstenībā man patī šitais stāvoklis, jo tad īpaši nedomāju, ko saku. Līdz ar to arī interesanti paskatīties, kko man [zem]apziņa var izdomāt.

Bet globāli mani kaut kādā mērā ļoti besī tas, ka cilvēki senatnē visur ticēja līdzīgām parādībām. Besī tāpēc, ka neredzu tam izskaidrojumu. Ja katrai tautai būtu kaut kas savs unikāls ticibā, tad no problem, taču tagad, kad sāku par to domāt, ar savu zinātnisko pasaules uzskatu [kas man vismaz līdz šim bija bijis] nevaru to pamatot. Var jau būt, ka tas viss bija tāpēc, ka cilvēki radīja Dievu/dievus savā izpratnē pēc "sava ģīmja un līdzības", līdz ar to, Viņš/viņi visur bija antropomorfiskas būtnes, bet pats princips.. Kā viņiem visiem ienāca prātā ticēt?
Neliek mieru un neļauj noliegt.

"Sātans izvirzīja jautājumu, vai Dievs ir cienīgs valdīt un vai Dieva valdīšana dod vislielāko labumu tiem, kas viņam ir pakļauti. Tāpat Sātans radīja šaubas par to, vai kāds cilvēks paliks uzticīgs Dievam. Ar šādu rīcību Sātans sevi padarīja par Dieva ienaidnieku. Tāpēc viņu nosauca par Sātanu Velnu. (1. Mozus 3:1—5; Ījaba 1:8—11; Atklāsmes 12:9.)" (Šeit, cerams, ka Jehovieši pēc tas pašas Bībeles vien sludina)
Ko viņš izdarīja nepareizi? Dievs ir egoists, despots, kas nevēlas pieļaut ne mazāko nepaklausību vai šaubas par Viņa rīcību? Kā tad paliek ar veselīgu kritiku?

Nē, es joprojām neticu Dievam, tikai mēģinu izprast kristietību. Jo vairāk uzzinu, jo vairāk manī Dieva padarīšana izraisa nepatiku.