Kā? Kā? Kā? Man ir par daudz jautājumu. Bet stulbākais ir tas, ka šie jautājumi mani noved pie jautājumiem, kas man jau ir bijuši. Nē, nevis jautājumiem, bet vēlmes zināt. Es nesaprotu un fucking gribu zināt. Visu vai daļu. Tas, kas mani nomoka visvairāk, ja neskaita ārpuskonkurences jautājumu par to, kā kaut kas nedzīvs var kļūt par dzīvu un kur ir robeža starp to, ir redze. Acis. KĀ, pv, ir iespējams redzēt? Un domas? Wtf? Skaņas galvā, mūzika.. Ja atmiņa mani neviļ, tās sauc par delūzijām. Vispār - cilvēks. Tas ir tik fucking mokoši sarežģīti!
Es ceru un reizē ceru, ka nav patiesības un patiesu atbilžu. Ceru tāpēc, ka tas nozīmē, ka tādas ir, un ceru, ka nav, jo tas nozīmē, ka iegūt tās arī nav iespējams.

Shut up, es lasu tālāk.