Varbūt kaut kāda jēga ir tajā, ka cilvēki tic Dievam. Es gribēju teikt, nevis ticībai mūsdienu izpausmē, bet gan drīzāk tam, ka Dievam, dieviem, dvēselēm un gariem cilvēki tic, kopš kļuva par cilvēkiem. Viņiem nebija Bībeles, Korāna, vēdu vai sazin kā vēl, bet viņi ticēja. Un visur, kaut gan pilnīgi skaidrs ir, ka televizōru, avīžu un telefōnu viņiem nebija, tātad, viņi nesazinājās un neapspriedās. Kaimiņciltis jā, bet tālāk? Citā kontinetā? Vai viņi zināja kaut ko unviersālu?
Tā grāmata... nav viena vakara pasākums. Nav tāda, ko izlasīt un nolikt atpakaļ plauktiņā vai manā gadījumā aizvest atpakaļ uz bibliotēku un aizmirst forever un ever. Nē, es zinu, ka domāšu par to visu arī tad, kad grāmata būs atdota. Tieši tāpēc man tā jādabū sev, lai pārlasītu, noliktu malā un pārlasītu atkal. Nopietni liek man padomāt.