Laiks iet, cilvēki mainās. Vakar bija kārtējais atklātais čats ar Māri. Šamais, izrādās, tgd pēc tā septembra vakaa, kad pateicu viņam, ka īstenībā gribu ko vairāk, bija uzsācis "draugi vai nekas" politiku. Lai gan, cik nu uzsācis, jo izteikti tas nav. Bez pagājušās nedēļas nogales es laikam i pamanījusi nebūtu, ka tur kaut kas tāds apakšā.
Māris: "foršākais" ka šo 'kā draugi" tu man pati ciitiigi skaidroji pagajušogad, atceros to.... bet...
Viss nāk atpakaļ, huh? Bet viņš šito atcerējās pats, man pat prātā nebija ienācis.
Persōnīgais čats, pāriešana uz vispārībām, ka tjip mēs par daudz analizējam, kam no manas puses bija pretī, ka viņi takš neko nesaka, pasmējāmies par šito un aizgāja parastais čats uz brīdi. Nē, ne parastais, bet agrākais. Kā tas bija tad, kad nebija nekā. Es neuztraucos, džekiņš jau pats pateicis, ka nezina, ko grib, so varu arī palaist brīvībā. Nekur jau tāpat neaizskries. Bet es, savukārt, spēlēšu viņam līdzi un reanimēšu to attieksmi un izturēšanās veidu, kāds pret viņu ir man kā aizņemtai meitenei. Būtu jau ātrāk tā darījusi, bet viņš tak neko neteica, ka negrib šitā u. tml. Ai, cik viņi tomēr reizēm mēdz būt vienkārši. ^^

Toties vakar mani ļoti iepriecināja Raivis. Un vairākkārt. Viņš atceras par mani praktiski visu, ko es viņam biju stāstījusi. Pārsteidzošais šai faktā ir tas, ka pamatā visa infō tika izstāstīta pagāišvasar un kādu pusgadu mēs offic tā īpaši nečatojām. Sajutos fucking īpaša, es pat neatceros, ka būtu viņam teikusi, a viņš atceras. :D Nu jā, pāris stundu čats, SMS, līdz puspiecos viņš jau bija gandrīz aizmidzis un es atļāvu gulēt. Un vēl tagad no rīta uzrakstīja. :D Jābrauc ciemos būs kādreiz. Nākamnedēļ, teiksim. ^^