S a d z ī v e s   a i n i ņ a s .
tētis: Nu mēs tev te palīdzēsim sataisīties mazliet un tad brauksim uz dārzu.
es: Sataisīties kam.... ?
tētis: Nu kā, pirmā balle taču...
es [histēriski kliedzot]: Tā nav balleee!!!
Un tās pusstundas laikā, kopš esmu mājās, viņš ir paspējis vismaz 4 reizes izteikt mājienu, ka grib, lai es braucu pieklājīgā paskatā, saviebies katru reizi, kad teicu, ka braukšu kedās, un vienu reizi pat teica, lai velku miņukus. Izpratne par mūsdienām viņam ir sliktāka kā dinozauriem., toties empātija - augstākajā līmenī. Tāpat kā stāstā ar izlaidumu es pa īstam sāku ticēt, ka šis pasākums ir viņa sapnis. Vismaz tā izskatās, ņemot vērā to, cik daudz viņš jau ir paspējis man noprasīt, piekodināt un izplānot sakarā ar vakaru. >.>

Bet saulstariņš, kas izgaismoja šo dienu un uz minūtēm 10 ieslēdza man sejā platekrāna smaidu*, bija bišķi agrāk. Sēžu gaidu vilcienu Torņakalnā, lasu grāmatiņu par to, ko 'vīrieši saka un sievietes saklausa' [izglītojoša lasāmviela, btw :D], projicēju iegūtās zināšanas uz persōnīgo pieredzi, tb, analizēju nesenās situācijas ar Māri... Jūtu, atnāk īsziņa. Nu ko, nodomāju, ka kāda no meitenēm, bet iedomājos, cik rēcīgi būtu, ja sms būtu no Māra. Guess what? - tā tiešām bija. :D Tajā brīdī es pamatīgi aprēcos. :D Nu jā, un viņš piedāvāja aizvest uz Jelgavu. Cūcība vienīgi, ka pēc pusotras stundas, bet vilciens pēc 20 minūtēm. :D

* Gan tāpēc, ka smieklīgi, gan tāpēc, ka patīkami.