Nu ko, man ir ķerta filozōfijas pasniedzēja, yay. Labi, es vēl viņai varētu piedot, ka jautājumus rītdienas semināram [un vsp info, ka tāds būs] atsūtīja vakar pievakarē. Tomēr viena diena starpā un norādīta arī konkrēta grāmata un nodaļa, kurā jāmeklē. Bet līdz ar satura iečekošanu sapratu, ka labi nebūs pie viņas - tajā nodaļā ir 57 lappuses. Ejiet takš jūs, tgd viss vakars vējā. Kamēr es saņemšos un izlasīšu visu, vien jau paies pāris stundas. Pat bijusī filozōfijas 'n other stuff skolotāja neslimoja ar tik liela apmēra lielummāniju.

Un par bijušo runājot, šodien produktīvi izmantoju brīvo dienu un aizgāju uz veco skolu. Atvērt durvis un iet iekšā - nu viss tāpat, kā bijis. Tā pati sajūta. Bet diemžēl dzīvē viss nav tik skaisti. Ednīcā labākā vistiņa ever vairs nav tik garšīga un mūsu stūra rōzā sienu ar' pārkrāsojuši. Ēh, vecie, labie laiki. Hah, bet ar sīčiem gāja jautri. Zaudēju iespēju tikt pie kādas summiņas, kad nesaderēju ar viņiem par naudu, ka esmu students. Viņi neticēja. [Un pareizi darīja, neizskatos pēc studenta. :D] Un palīdzēt darbā par Renesansi es viņiem arī atteicu ar ļaunu prieku, ka tgd mokās viņi. Maziņās meitenītes, toties, skatījās uz mani kā uz neredzētu zvēru, kad mājturības kabinetā stundā sēdēju. Īpaši jau pēc tam, kad pajautāja kurā klasē eju. Uzjautrinoši, lol. Bet visvairāk man laikam prieks, ka satiku Lv skolotāju. Ko gan es neatdotu, lai viņa augstskolā kādas lekcijas lasītu... But life goes on.
"13. klase sēž pēdējā solā." (I. Vazdiķe)