pozitīvisma neeksistence
Izdomāju, kā izskaidrot, ka, lai arī pasaule visu laiku uzlabojas, cilvēki domā, ka tā kļūst sliktāka.

Uzlabojumi globālā līmenī nespēj kompensēt dzīves kvalitātes kritumu viena cilvēka mūža kontekstā.
Tb, bērnībā ir superīgi, jaunībā ir forši, būt pieaugušam sako. Būt 30gadīgam šodien ir daudz sliktāk nekā būt 20gadīgam pirms 10 gadiem, bet daudz labāk nekā būt 30 gadīgam pirms 10 gadiem. Viena pieredze ir reāla, bet otra - abstrakta. Un spriedumi tiek izdarīti pēc reālās.

P.S.
Tā kā progresa ātrums aizvien pieaug, kaut kad būtu jānonāk līmenī, kad dzīves kvalitāte uzlabojas arī cilvēka mūža kontekstā. Vai arī ir kāds fundamentāls iemesls, kāpēc tas nevarētu notikt?