Man patīk vienvirziena komunikācija. Paralēlie monologi. Divos monologos ir divas domas, dialogā ir viena. Tikai vajag spēt tām abām sekot līdzi, tad ir interesanti. Vienīgie sliktie gadījumi ir tad, kad viena vai pat abas šīs domas ir pilnīgi garām. Protams, jāatceras, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis.

Varbūt tas vienkārši ir atsevišķs lingvistiskā kretīnisma novirziens?