vakar saruna... |
[Jun. 28th, 2004|10:07 pm] |
|
|
|
Comments: |
| From: | fadu |
Date: | June 28th, 2004 - 10:50 pm |
---|
| | | (Link) |
|
;o)) Tad jau mums nav cerību? ;o( Lai tas viss būtu ideāli? ;o( ...un tikai kaut kādu hormonu dēļ!
| From: | snu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:05 pm |
---|
| | | (Link) |
|
ar katru savādāk nepielīdzini sevi citiem...:)
| From: | snu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:13 pm |
---|
| | | (Link) |
|
var būt, bet diezvai.. jo vai tad tu ar katru runā vienādi? smaidi visiem kaislīgi? :)
ja es runaju vienadi ja es smaidu vienadi
tik katrs to uztver citaadaak jo vide ar katru savadaka
/ceru ka pienak bridis kad 1am smaidisju kaisliigaak..
| From: | fadu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:12 pm |
---|
| | | (Link) |
|
meklēju savu vietu... ;o))
| From: | snu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:14 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Maigs pieskāriens Klusējoši glāsti Elpas nojausma Un lūpu pieskārieni Vāri...
| From: | fadu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:21 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Un kas notiek no rīta? Mēs pamodāmies, Tava roka vēl bija man uz krūtīm. Es lēnītēm aizgriezos. Tu ieslēdzi radio. Baloži jau bija aizlaidušies savos ceļos. Es paslēpos dušā zem ūdens. Tava mīlestība aizskalojās. Aizskanēja prom līdz ar balsīm radio. Bet manējā? Kur palika manējā? .. Un Tu mani aizmirsīsi vēl ātrāk. Varbūt jau nākamnakt, kad atkal paslēpsies zem saviem plakstiņiem ...un aizsegsi savas ausis. Lai nekas nav saredzams, nekas nav sadzirdams, vien Tu pats. Un Tevī nav vietas man.
| From: | snu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:25 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Un atkal pielīdzinies citiem... Un atkal slīgsti galējības klusi...
Bet varbūt gluži pretēji, Dušā pievienošos tev Un maigi skaušu Ar lūpām ūdens lāses No tavas ādas uzlasīšu
Bet tik pat labi Aiziet vari tu Un viens iekš ūdens Skalošos...
| From: | fadu |
Date: | June 28th, 2004 - 11:34 pm |
---|
| | | (Link) |
|
es vienkārši turpinu veco stāstu ;o))
un kas to var zināt ...Vai mīlestība ir tas, ko nevar nepamanīt? Bet varbūt gluži otrādi, tā pielavās uz pirkstgaliem trokšņainā telpā, kur ir tik skaļš, ka nedzirdi pat savu balsi. Tur ir tik tumšs, ka pat sava ēna šķiet gaiša un spīd. Un soļi kaut kur virzās, pašai pat nepamanot. ..
Mēs neesam ilgtspējīgi. Mēs pazūdam un atkal atrodamies, taču nemitīgi kaut ko pazaudējam un nekad vairs nesameklējam... | |