es vienkārši turpinu veco stāstu ;o))

un kas to var zināt ...Vai mīlestība ir tas, ko nevar nepamanīt? Bet varbūt gluži otrādi, tā pielavās uz pirkstgaliem trokšņainā telpā, kur ir tik skaļš, ka nedzirdi pat savu balsi. Tur ir tik tumšs, ka pat sava ēna šķiet gaiša un spīd. Un soļi kaut kur virzās, pašai pat nepamanot. ..


Mēs neesam ilgtspējīgi. Mēs pazūdam un atkal atrodamies, taču nemitīgi kaut ko pazaudējam un nekad vairs nesameklējam...

(Reply to this) (Parent)