Un kas notiek no rīta? Mēs pamodāmies, Tava roka vēl bija man uz krūtīm. Es lēnītēm aizgriezos. Tu ieslēdzi radio. Baloži jau bija aizlaidušies savos ceļos. Es paslēpos dušā zem ūdens. Tava mīlestība aizskalojās. Aizskanēja prom līdz ar balsīm radio. Bet manējā? Kur palika manējā? ..
Un Tu mani aizmirsīsi vēl ātrāk. Varbūt jau nākamnakt, kad atkal paslēpsies zem saviem plakstiņiem ...un aizsegsi savas ausis. Lai nekas nav saredzams, nekas nav sadzirdams, vien Tu pats. Un Tevī nav vietas man.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un atkal pielīdzinies citiem...
Un atkal slīgsti galējības klusi...

Bet varbūt gluži pretēji,
Dušā pievienošos tev
Un maigi skaušu
Ar lūpām ūdens lāses
No tavas ādas uzlasīšu

Bet tik pat labi
Aiziet vari tu
Un viens iekš ūdens
Skalošos...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vienkārši turpinu veco stāstu ;o))

un kas to var zināt ...Vai mīlestība ir tas, ko nevar nepamanīt? Bet varbūt gluži otrādi, tā pielavās uz pirkstgaliem trokšņainā telpā, kur ir tik skaļš, ka nedzirdi pat savu balsi. Tur ir tik tumšs, ka pat sava ēna šķiet gaiša un spīd. Un soļi kaut kur virzās, pašai pat nepamanot. ..


Mēs neesam ilgtspējīgi. Mēs pazūdam un atkal atrodamies, taču nemitīgi kaut ko pazaudējam un nekad vairs nesameklējam...

(Reply to this) (Parent)