"nepārdzīvot, ja citreiz tas prieks tik viegli neatnāk"

visu, ko Tev te rakstu, ik dienas atgādinu sev, tā nav kaut kāda augstprātīga dzīvot mācīšana. man patiešām ir palicis daudz vieglāk dzīvot, kopš sev vairs nepārmetu, ka nesanāk par kaut ko priecāties, nepārmetu, nu ko es varu mūždien būt tāda nošņurkusi nabadzīte. nu esmu un esmu. un tad kad neuzliek sev par pienākumu priecāties, jo tā taču ir tik satriecoša māja elbā (un vispār!), tad arī vilšanās ir mazāka. un arī apkārtējiem, man šķiet, to nav nereāli ieskaidrot