Nu es laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijusi vēzis :)
Mna viss notiek otrādi. Es savos 15 būtu tāaaaadas prasības sarakstījusi, ka bail(nenēsās baltas zeķes, man nebūs jāmazgā zeķes, lasīs grāmatas, uz pirmo randiņu ar puķēm un nekā savādāk, turēs pie rokas un rādīs saulrietus. Nerunājot par tādu sīkumu kā mūžīgu uzticību un lielu kāri pēc daudz bērniem). Man gan domāt, ka tas no neadekvāta pašnovērtējuma radās. Jo vairāk sevi pazīsti, jo vairāk zini, ka ir arī tumšā puse. Un lai arī turpini sev patikt kā veselums, tomēr pienāk klāt arī saprāts.
Vēl jau varētu būt, ka to " drošo ceļu" - apprecējās un dzīvoja laimīgi (brauca katru sestdienu ravēt mazdārziņu un audzēt tomātus,- kas gan mani dara bažīgu, es sakasītos ar jebkuru, kamēr gar tomātiem ņemtos) izvēlās tie, kam iekšējā spēka nav. Nu labi, nevis nav, bet nav atvērusies attiecīgā čakra.