man ir 2. pakāpes māsīca Inga, 23, kuru pameta draugs un kurai tūliņ no viņa piedzims bērniņš. dzīvo Āgenskalnā nolaistā trīsistabu dzīvoklītī kopā ar mammu konduktori, pusaugu brāli - tehnikuma studentu, ar kuru viņai jāguļ vienā istabā, un vecu slimu svešu tanti, kas vienkārši nāca līdzi tam dzīvoklim, kuru viņām ar mammu piešķīra radinieki, kad viņas atbrauca no laukiem uz Rīgu. Līdz grūtniecībai strādāja autoskolā par sekretāri par minimālo algu, lai arī ar lietvedības darbiem tiek galā labi, ir precīza un kārtīga. beigusi frizierus, bet nekad nav strādājusi par frizieri - viņai vienkārši pietrūkst pašpārliecības. zemās pašpārliecības dēļ viņai bija grūti atrast citu darbu, lai arī ļoti skaista, ar džekiem nekad neveicās, gulēja ar precētiem, ir pamesta simtiem reižu un burtiski pievelk visu veidu "ne"- nelaimi, neizdošanos, atteikumus, utt. viņai ir depresija un panikas lēkmes, dzer zāles jau ilgus gadus. pabalsts sanāk tikpat kā nulle, ar māti totāli trūkst kontakta, jo mātei ir minimāla garīga atpalicība, kas gan ļauj veikt konduktora darbu, bet neļauj izveidot emocionālus kontaktus. Inga ir dziļā nelaimē un trūkumā, un var jau teikt, ka tas viss ir aprobežotības un neuzņēmības dēļ, bet runājot ar viņu es tiešām jūtu normālu intelektu. viņai totāli nav interešu, viņai neinteresē pat filmas skatīties. es gribētu viņai palīdzēt, bet nezinu, kā. Saprotu, ka ar naudu nebūs līdzēts, jo gan es, gan viņas citi radi ik pa laikam atbalsta materiāli, deva pat naudu lai mācītos augstskolā, drusku pamācījās un pameta, jo bija par grūtu. es nezinu, vai tādam cilvēkam vispār var palīdzēt, dodot viņam naudu.