Piekrītu tev visā.
Lai gan - viens izņēmums man bija - ar meitu. Meitu viņas tēvs nemīlēja, neinteresējās par viņu vispār. Toties patēvs izaudzināja tiešām kā savu - un viņi, šķiet, abi pat ir aizmirsuši, ka nav asinsradinieki.
Tas pats meitas patēvs, ar kuru nu jau esmu šķīrusies), ir īstais tēvs manam dēlam, viņi viens otru mīl kā traki, bet līdzko kopā - tā sastrīdās un tad tik strīdās, un strīdās. Un kopā viņi ir bieži, jo mēs ar bijušo vīru kopā strādājam, uz mirkli viņi satiekas katru dienu, 2x nedēļā kopā iet uz treniņiem, brauc slēpot regulāri, ar laivām, tādā garā. Kad es kaut kur aizbraucu, tēvs paliek ar puiku. Bet nu strīdās un strīdās. Abi tādi vienādi, spītīgi, ne par ko nepiekāpsies. Strīdās un mīl, un es zinu, ka neviens cits vīrietis, lai cik labs nebūtu pret puiku, lai cik iecietīgs, izpalīdzīgs, foršs (un tāds viņš arī ir - varētu teikt, ideāls), puikam īsto tēvu neaizstās.