manējais ar nekad nekādu nožēlu neizrāda.. pat vairāk, ja zin, ka man kaut kāds pasākums kaut kur, kur varētu būt kāds vīrieša dzimuma pārstāvis komplektā ar alkoholu, speciāli atstāj kādu "zīmogu".. lai zin, ka "ja tut bil!"... bet nu... tajā visā kaut kas ir.. tas spēks. un pārliecība, ka viņš to liktu lietā arī tad, kad būtu tevi jāaizstāv, ne tikai sexā.

ja man ir kāds vīrietis, kas manā apziņā ir ieņēmis statusu "tikai sexam".. tad mani mulsina pat tas, ja viņš sāk stāstīt, kā gāja pa darbu.. ja vēl vairāk.. tad mulsums jaucas ar mātišķiem instinktiem. un iestājas tāāāāds žēlums, ka gribas nogalināt visus, kas vainīgi pie tā, ka manu lielo un stipro virieti, tik vāu paradijuši. tb, nevainoju viņu.. bet apstākļus un citus cilvēkus. un dusmojos.