Nezinu, man tas viss neliekas ne tik grūti, ne tik briesmīga uzupurēšanās. Nu ko tad es TĀDU darītu tai laikā, kad sēžu mājās pa naktīm? Pataisītu sevi par apsmieklu kādā deju klubā?

Tas prieks ir nesamērojams ar to atbildību. Nezinu, man jau nu liekas, ka acis darba izbijās. Ja visi tik vājprātīgi stresotu par to nekrietno, agonisko, mokošo atbildību pirms bērnu taisīšanas, tad bērnus neviens nedzemdētu.

Mani drusku aizskar, kad ļaudis propagandē, ka bērni ir briesmīga nasta un uzupurēšanās, un vecākiem vairs nebūs ne mīlēties, ne atpūsties. Nevajag biedēt tos, kas vēl nezina, ka tā ir tikai savas varonības demonstrēšana. Proti, "paskat, kā esmu upurējies, esmu bērnus sataisījis, tas ir tik šausmīgi grūti un uz visu mūžu, ka tagad man lūdzu medaļas un piedošanas par pilnīgi visu."