Es kādreiz ar vienu vecu indiāni sarakstījos, un viņš stāstīja visas tās lietas, ko viņš dara. Esot pensijā, dzīvojot rezervātā, dzīvojot labi, kaut kādu mūzikas festivālu organizējot, bundziņas pats tur arī sitot. Tajā laikā man bija sāpīgās nacionālās identitātes periods, un es viņam rakstīju diezgan daudz par Latvijas vēsturi pēdējā gadsimta laikā. Beigās viņš atzinās, ka briesmīgi raudājis. Ne jau latviešu dēļ, protams. Viss, un tad mūsu sarakste beidzās.