Man bija tāds draugs. Bija briesmīgi. Pats tāds labs (ar mīlestību pret mani problēmu nebija), bet patiesībā jau sen dzīvoja melnā cauruma otrā pusē. Principā depresija dziļākā (bet ne tādā klasiskā nozīmē, kas redzami izpaužas). Apkārt bija jauki draugi, bet pats nevienam tā arī līdz galam neuzticējās. Dzīvoja sunim līdz satika mani, tad es viņu uzmetu un dzīvo atkal sunim.
Dzīvo pie sievietes, lai sunim būtu jumts virs galvas un ko ēst. Citādi varētu turpināt pudeles lasīt. Un guļ ar viņu drošivien lai uzturētu savu veselību un kaut kā jēdzīgi attaisnotu savu esību tai dzīvoklī.
Sanāk cilvēks nedzīvo pats savu dzīvi, ir sevi kā personību pazaudējis vai nekad nav pazinis.

Kad paklausos kas starp viņa vecākiem darījās, slikti paliek. Un ļoti žēl, bet tādu cilvēku acīmredzot bez pamatīgas terapijas izglābt nevar. Ja vispār ar terapiju var izglābt. Ja vispār kādu var izglābt.