redz, es gadiem pieturējos pie otrā varianta, kamēr sagādāju sev to ko sagādāju..

tikko pārnācu no 2 ar puss stundu staigāšanas, kur pastaigājos nebūdama viena un, lūk, cilvēks kas visas šīs divarpusstundas bija man blakus jau pirms pusotrām stundām sāka runāt par to, ka pie manas staigāšanas kudī labāk būtu braukt ar riteņkrēslu :))
uz ko es atbildēju, ka arī tas man neder - es nedrīkstu sēdēt ilgāk par 10-15 minūtēm no vietas ;))

dažreiz man šķiet, ka mēs visi izdaram lielākus vai mazākus varoņdarbus, ja jāsalīdzina ar citu darītajiem lielākajiem vai mazākajiem varoņdarbiem un pašu izdarītie noteikti liekas tie lielākie un vispareizāk darītie ..:))


bet es vienmēr atceros, ka ir tādi, kuri nevar izdarīt tos pašus varoņdarbus, kurs es vēl varu izdarīt - vienkārši nevar, jo, piemēram, laicīgi nesāka operēt to, ko vēl varēja operēt, laicīgi nesāka mocīt sevi ar visām tām nahren man nevajadzīgajām medicīniskajām manipulācijām ar kurām es sevi moku, kaut arī man no tām nepaliek ne vieglāk, ne labāk, ne pat savādāk...

tev varoņdarbs ir ir nepakļauties scenārijam, kurš varbūt tev pat nebūtu noticis un čatot kalna galā - man varoņdarbs ir nokāpt lejā pa vilciena vagona kāpnītēm :)) vai tu zini CIK augsti un neērti ir parasta piepilsētas vilciena vagona pakāpieni?...

vai tu zini CIK neērtas ir kāpnes no vai uz perona Rīgas centrālajā dzelceļa stacijā?..

iedomāties, ka tikai tu vienīgā esi tāda, kas cīnās, nevis žēlojas par dzīvi un ēd un ēd ir drusku vairāk nekā muļķīgi vai stulbi, vai kretīniski :))


kopš es cīnos ar savu herņu esmu iepazinusi vairākus tādus, kas cīnās pret savām herņām mētājoties no histēriska uzbudinājuma līdz paranoidālai depresijai pa padsmit reizēm dienām un mierīgi katru rītu turpina veikt savus mazos varoņdarbus un censties ticēt, ka kādreiz - vienalga kādā veidā, bet tomēr, kaut arī tikai kādreiz, izdosies atkal kļūt normālai :))

normālai - nevis tādai, kura nesaprotamu iemeslu dēļ uzskata, ka ir kaut vai vienā cīņas pret slimību epizodē pārāka par citiem, kuri šobrīd pasaulē slimo...