Iespējamība un šie zīmīgie skaitļi norāda uz mūsu vietu dzīvē nemitīgi. Piecdesmit pret piecdesmit. Dažkārt vēlēšanās piepildās un dažkārt ne- pavisam vienkārši. Mūsu dzīvēs labais līdzsvaro ļauno, neglīto vai netīkamo tieši šādā proporcijā, kur nejaušībai ir lielāka vara pār mūsu vēlmēm. Un tikai cerībai piemīt tāds remdinošās "Fastumgēl" ziedes efekts uz vilšanās un sarežģījumu nobrāzumiem, sastiepumiem un sasitumiem. Kas ļauj paciest otru piecdesmit procentu notikumus un iet tālāk. Taču kas ir pats svarīgākais, ko nācās atzīt noskatoties šāda paša nosaukuma melno komēdiju (50/50), ir tas, ka tieši neveiksmēs un melnajos dzīves brīžos mēs definējam sevi. Mēs radām sevi nepārtraukti arī tur- nevisai jaukajos dzīves brīžos, ne tikai sasniegumos, panākumos utt. Bailes zīmīgi norāda to, ko mēs vēlamies un to ko mēs potenciāli varam izdarīt. Savukārt domas par nāvi un iespējamība, ka mēs varētu mirt (un neizbēgami mirsim) ir tā universālā panaceja, kas ir bailes pašas par sevi, kas atņem visām parējām bailēm saprātīgumu. Un tad viss ikdienišķais šķiet triviāls- visas vēlmes piepildāmas un visas virsotnes sasniedzamas par spīti visiem šķēršļiem. Un tad pazūd visas smeldzīgās nojautas, visas rotaļīgās runas un paliek cilvēcīga esence- par to kas mēs esam, ko mēs šeit darām un ko gribam panākt. Un tur jau atkal priekšā ir pavisam citi piecdesmit pret piecdesmit, bez visādām zāles palīdzībām vai zvanam draugiem. Un tur nu mēs katrs stāvam pats par sevi lielajos liktens vējos un ceram, ka mūs neizpūtīs līdz kaulam un kaut kas mūsos vēl par spīti paliks. Tāpat kā cerība paliek visos 50/50.

Ziniet kam ir domāts attālums? Es arī nezināju līdz nesen atklāju, ka tam, lai cilvēki uztrauktos ar vien vairāk par katru soli kas ved kaut kam tuvāk. Kad kāds gaida kādu un viņš bezmaz vai jūk prātā ar katru soli
kas viņam vai viņai ir tuvāk. Sirds salecas katru mirkli, kad ir palikuši vairs tikai pāris metri un tie noplok centimetros. Un iestājas tāds kā granātas izraisīts kontuzēts klusums, bet tikai uz sekundi caur mulsumu. Un tad kāda sāk ar zābaka purngalu zīmēt asfaltā aiz satraukuma vai neziņas ko teikt, un nodurot galvu it kā slēpjoties un mulsi izdvest:"Sveiks." Pēc, kura uzlec nenorimstoša saule, kad viņa paceļ galvu un atplaukst piesarkušā smaidā. Kad viņas skatiens bēg kā noziedzinieks no tava un tad pēkšņi apstājas ieskatoties acīs pazūd laiks. Un tajā mirklī iestājas tuvums.
To cilvēki izgudroja, lai iegūtu saldu atvieglojumu un dziļu, dziļu atviegljuma elpu kā pēc smaga darba. Tuvums ir tam, lai būtu iekšējas trīsas un bailes, kas izskrien caru visu ķermeni, kad viņš viņai pieskaras vai paņem aiz rokas. Tuvums ir lai atvieglotu ikdienas nastas, lai aizmirstu maskas un aizmestu bruņas, lai skaitītu sirdspukstus un izelpas. Tas viss vienā apskāvienā, kas audzē spārnus. Un tad abi attopas, ka būtu, laiks, kaut kur kustēt. Un tad iestājas atkal kaut kas pavisam cits, kas ir pa vidu attālumam un tuvumam, un audzē tikai spriedzi, ko atlaist spēj tikai tuvums.

Miega bads griež virpuļus galvā un nospiež plakstiņus nogurumā. It kā jācīnās it kā jāpadodas. It kā jāturas pie pēdējā zara kā pēdējiem āboliem, kas veido savus zvaigznājus ābelēs. Bet tomēr gribas atlaist realitāti un apgulties. Aizvērt acis un nejust visādas vainas sajūtas vai tukšumus. Piedodiet, bet šodien es ceru, ka nevienam pasaules glābējam neveiksies. Lai nāk vēl drūmāks rudens un atnes ziemu ar bezgalīgi gariem vakariem, kur mijkrēslī šķetināt cilvēkus un jēgas.
Līdz aizkaitinājumā es nospļaušos un pateikšu ka beidzot pietiks šķetināt citu cilvēku dzīves, problēmas un likteņus un varbūt pienācis laiks pievērsties sev. Pieņemot bezgalīgo problēmu, diskomforta un nedrošības klātbūtni ikdienā. Kur tad arī sākas mīklu, mistēriju un trīsdimensionālu atjautības uzdevumu kopa ko saucam par dzīvi.

Viņa ir no uguns,viņa ir no balta
No līdzcietības viņa ir un dzidra avotu strauta.

Viņa ir caur nopūtu, viņa ir caur mulsumu
Caur smiekliem viņa ir un caur klusumu.

Viņā ir dzīvība, viņā ir kustība
Viņā ir jūtas, viņā ir nožēlas.

Viņa ir.

Ar rakstīšanu ir tāpat kā ar dārza uzrakšanu- nu principā ne tikai ar rakstīšanu- tā ir ar daudzām lietām... Svarīgi rakt atmuguriski, lai neredzētu, cik daudz un/vai tālu ir/būs jārok. Svarīgi ir redzēt to cik daudz ir izdarīts un aizmirst par to cik daudz vēl darāms, tādā aspektā, lai nezaudētu dūšu. Ok, ok vienkāršāk- karoče- tā vietā, lai blenztu uz milzīgo lauku tu paņem lāpstu, pagriez muguru lauka galam un sāc rakt, lai nenomīdītu jau padarīto un motivētu sevi nevis biedētu.
Tālāk. Kad esat tikuši laukam pa vidu ejiet uz tuvāko aveņu krūmu (vai jeb kādu ogu krūmu) un atvelciet elpu- vēlams pa ceļam un ēdot ogas apcerēt domās savu un citu cilvēku dzīves, būtību un jēgu, ja ir atšķirība starp būtību un jēgu, tad to dara atsevišķi katram jēdzienam. Ja gribās iet smēķēt, to labāk nedarīt uz vietas. Darbs nemīl izpriecas un vēl mazāk izpriecas pabērnus- piem. alkohols, smēķi utml. Darbs mīl tikumu un piepildījumu- tāpēc mūzika vai laba literatūra vai kāda interesanta šaha partija darbu darot pa galvu maisīties ik pa laikam var gan droši. Protams, tikai nedrīkst zaudēt uzmanību. Nu, re, gluži tāpat kā rakstot.
+
Ā svarīgi vēl atcerēties sakarīgas lietas ko esat sadarījuši līdz tam. Protams, kaut ko pozitīvu un ar kādu mācību beigās.
+
Šoreiz šī raksta pamācība ir tāda, ka pamācības ir jāveido sev pašam tāpat ar kaut kā darīšanas formulām.

Principā pats triviālākais ko varam sev nodarīt ir pašiem sevi sāpināt un nepārtraukti sevi pievilt. Tas ir mūžīgais attīstības un regresijas cikls, kurā iekļaujas vienkāršā nodarbe sevis apčakarēšana. Goda vārds cilvēki, es nezinu, kur jūs ņemat to spēku, lai turpinātu dzīvot un iet cauri šīm priecīgajām un bēdīgajām parabolām/sīnusoīdām. Vai jums neapnīk? Pēdējo nedēļu laikā strādājot dārzā jūtu vairāk gandarījuma nekā pēdējos 3-4 gadus sēžot pie grāmatām vai papīriem. Tas ir tikai viens tāds novērojums.
Otrs. Vai jums neapnīk mūžīgās drāmas/traģēdijas utml., kuras mums tik dāsni piedāvā dzīve, mēs paši un citi cilvēki, ka nezinām kam uzticēties un kam ne?
Man piemēram ir. Mani ļoti nodarbina dilemma šāda, tad kad man vajadzēja aiziet no attiecībām es to nedarīju, kaut gan vajadzēja un tagad kad saka, ka esmu vajadzīgs arī nedaru- un es nezinu vai vajadzētu, kaut arī mīlu.
Un viss slēpjas darīšanā vai nedarīšanā. Un nedarīšana kā vienā tā otrā gadījumā pakļaujas lepnībai. Pirmoreiz, lepnībai, ka varu dabūt to, ko nevaru dabūt un šajā gadījumā, runa ir par pašcieņu. Man ir grūti prognozēt vai varēšu pēc gadiem paskatīties spogulī un sevi cienīt. Katra izvēle prasa upurus. Nelūdzu izvēles bez upuriem, drīzāk gan lielāku skaidrību, kurā gadījumā mana izvēle mani neiznīcinātu pa visam. Jo kā vientulība tā nelaimīga ģimenes dzīve spēj būt saēdoša. Diemžēl, šī atziņa ir drīzāk no ģimenes dzīves nekā no manis paša.

TIGER, tiger, burning bright
In the forests of the night,
What immortal hand or eye
Could frame thy fearful symmetry?

In what distant deeps or skies
Burnt the fire of thine eyes?
On what wings dare he aspire?
What the hand dare seize the fire?

And what shoulder and what art
Could twist the sinews of thy heart?
And when thy heart began to beat,
What dread hand and what dread feet?

What the hammer? what the chain?
In what furnace was thy brain?
What the anvil? What dread grasp
Dare its deadly terrors clasp?

When the stars threw down their spears,
And water'd heaven with their tears,
Did He smile His work to see?
Did He who made the lamb make thee?

Tiger, tiger, burning bright
In the forests of the night,
What immortal hand or eye
Dare frame thy fearful symmetry?


By William Blake
1757-1827

Es gribēju jums pastāstīt par to kā dzīve negaidot skarbi kā sīcoņa pāraug pēkšņi kreščendo un izmētā visu izmētā pa diametru istabā no tās nelaimes avota. Un vel es gribēju jums pastāstīt par mīlestību. Nu, lūk, es to pateicu. Pēc kāda ilgāka pārtraukuma tiešām no sirds un bez jebkādām vājībām, lai lāpītu caurumus un glābtos no sava nespēka.
Bet ziniet ko? Es sapratu, ka šie abi stāti ir tikai un vienīgi par to kā es gribēju. Gribēšanai nav ne vainas, protams. Tikai šajā gadījumā tā ir tāda pati gribēšana kā visiem gribēšana ir kļūt par miljonāru- vēlmju piesātinājums. Tā ir tāda sapņaina izteiksme, kura nekad nepienāk. Tā vienmēr ir bijusi tāla un iespējams mana dzīve ir bijusi tāda pati- atrauta no realitātes. Aizplūdusi pārāk tālu transcedencē un Platoniskajā ideālisma pasaulē.
Es un citi radi esam izsvaidīti pa visu istabu pēc kreščendo triecienviļņa vectēvam- diagnoze vēzis. Pati diagnoze ir nekas salīdzinoši ar to apziņu, ka varēja citādāk, labāk un sakarīgāk līdz šim dzīvot. Man ir savā ziņā... Kāda tur savējādā ziņa- jāsaka vien kā ir- man ir kauns, ka es gribēju viņu iepazīt vairāk tikai tagad. Esmu atdevis gandrīz visu, kas man bija un ko vien varēju izdarīt, lai īstenotu savu: es gribēju. Varbūt, pat pārāk daudz, bet es zinu, ka nekad sev nepiedotu, ja iemainītu šo iepazīšanas iespēju pret eksāmenu atzīmēm.
Un par to otro es gribēju ir tā
Nesaki,ka mīli mani šodien,ja nespēj mīlēt arī rīt. Es klusēju. Jo atšķirība starp manu- es gribēju- un īstenību var būt stingri vien tālāk nekā esam tagad, šeit īstenībā.

Nāve ir tas absolūti vienīgais līdzeklis, kas mūs izrauj no jau manis aprakstītā burbuļa un liek pieķerties savai sirdsapziņai cieši cieši pie kakla un turēties līdz paliek labāk. Taču ziemā viss kas pēc cilvēka nāves paliek ir tukšuma sajūta un aukstums. Tāds pats aukstums tikai ārējs, kurš koda mani un vēl citus buršus, valdīja izvadot nu jau mums zudušu potenciālu biedru, draugu, brāli vai vienkārši paziņu.
Šis cilvēks man nebija paziņa, jo es viņu nepazinu. Līdz pat pāris dienām atpakaļ es nebiju pat informēts par viņa eksistenci, tāpat kā daudziem nav zināma manējā. Taču es ticu, ka mūs visus vienoja šodien dziļā sāpe, ka vēl taču tik daudz kas vēl varēja būt, varēja tapt... Bet nav. Tāpat kā nav visticamāk mierinājuma vecākiem, kas zaudējuši ir savu lolojumu pirms laika un klausās to kā zeme smagi būkšķ pret dēla zārku.
UN tajā mirklī tu tā klusībā apzinies, ka nav nekā ļaunāka šai pasaulē, ka apzināti vai neapzināti sevi atņemt citiem cilvēkiem, atņemt iespēju tevi iepazīt, redzēt, parunāties, bet tādas lietas jau ievērojam kā parasti- tad kad to vairāk nav.
Man kapi vienmēr asociējās ar vārnu ķērkšanu, bet šodien kaut kā viņas pieklusa un deva vietu vientuļam zvirbulim saulē izkliedēt drūmo tukšumu.
Tik lēni sniegs nav snidzis līdz šim- nekad.

Jo ātrāk mēs paši sev atzīsim, ka visdziļākajā eksistences pakāpē esam vieni paši ar šo bezgalīgo plašumu un eksistenci, jo mazāk bailes mūs ieskaus un jo labāk spēsim saprast, ka eksistencei obligāti nav jābūt vientulīgai padarīšanai.
Bailes un apjukums mūsos rodas zemapziņā no vienas problēmas. Lai kādas sistēmas mēs iekš šīs pasaules nebūvētu, cilvēki vienmēr apzināsies, ka kaut kas nav kārtībā un cilvēku sugu vienmēr vajās traģēdijas gars. Ja nespēsim sev atklāti atzīt, ka atrodamies izsmalcinātā burbulī un nezinām ne iemeslu ne šīs pasaules funkcionēšanas principus, kas mūs visus līdz zemapziņai un atpakaļ biedē ik dienas tik ļoti, ka to ignorējam.
Mirklī, kad paliksim kaili ar šo atklāsmi nevienam vairs nevajadzēs glābējus, mākslīgas sistēmas un mācības par to kāpēc esam šeit un ko darīt ar to. Paliks tikai viens- atziņa, ka katram ir tiesības ar savu šī burbuļa apmeklējuma laiku darīt visu ko vien sirds kāro, kas neskar protams, citu cilvēku burbuļa apmeklējuma laiku un kvalitāti.
+
Pagaidām par kaut ko tādu varu tikai rakstīt un sapņot klausoties Daft Punk soundtrakus filmai Tron Legacy.