Jo ātrāk mēs paši sev atzīsim, ka visdziļākajā eksistences pakāpē esam vieni paši ar šo bezgalīgo plašumu un eksistenci, jo mazāk bailes mūs ieskaus un jo labāk spēsim saprast, ka eksistencei obligāti nav jābūt vientulīgai padarīšanai.
Bailes un apjukums mūsos rodas zemapziņā no vienas problēmas. Lai kādas sistēmas mēs iekš šīs pasaules nebūvētu, cilvēki vienmēr apzināsies, ka kaut kas nav kārtībā un cilvēku sugu vienmēr vajās traģēdijas gars. Ja nespēsim sev atklāti atzīt, ka atrodamies izsmalcinātā burbulī un nezinām ne iemeslu ne šīs pasaules funkcionēšanas principus, kas mūs visus līdz zemapziņai un atpakaļ biedē ik dienas tik ļoti, ka to ignorējam.
Mirklī, kad paliksim kaili ar šo atklāsmi nevienam vairs nevajadzēs glābējus, mākslīgas sistēmas un mācības par to kāpēc esam šeit un ko darīt ar to. Paliks tikai viens- atziņa, ka katram ir tiesības ar savu šī burbuļa apmeklējuma laiku darīt visu ko vien sirds kāro, kas neskar protams, citu cilvēku burbuļa apmeklējuma laiku un kvalitāti.
+
Pagaidām par kaut ko tādu varu tikai rakstīt un sapņot klausoties Daft Punk soundtrakus filmai Tron Legacy.