Principā pats triviālākais ko varam sev nodarīt ir pašiem sevi sāpināt un nepārtraukti sevi pievilt. Tas ir mūžīgais attīstības un regresijas cikls, kurā iekļaujas vienkāršā nodarbe sevis apčakarēšana. Goda vārds cilvēki, es nezinu, kur jūs ņemat to spēku, lai turpinātu dzīvot un iet cauri šīm priecīgajām un bēdīgajām parabolām/sīnusoīdām. Vai jums neapnīk? Pēdējo nedēļu laikā strādājot dārzā jūtu vairāk gandarījuma nekā pēdējos 3-4 gadus sēžot pie grāmatām vai papīriem. Tas ir tikai viens tāds novērojums.
Otrs. Vai jums neapnīk mūžīgās drāmas/traģēdijas utml., kuras mums tik dāsni piedāvā dzīve, mēs paši un citi cilvēki, ka nezinām kam uzticēties un kam ne?
Man piemēram ir. Mani ļoti nodarbina dilemma šāda, tad kad man vajadzēja aiziet no attiecībām es to nedarīju, kaut gan vajadzēja un tagad kad saka, ka esmu vajadzīgs arī nedaru- un es nezinu vai vajadzētu, kaut arī mīlu.
Un viss slēpjas darīšanā vai nedarīšanā. Un nedarīšana kā vienā tā otrā gadījumā pakļaujas lepnībai. Pirmoreiz, lepnībai, ka varu dabūt to, ko nevaru dabūt un šajā gadījumā, runa ir par pašcieņu. Man ir grūti prognozēt vai varēšu pēc gadiem paskatīties spogulī un sevi cienīt. Katra izvēle prasa upurus. Nelūdzu izvēles bez upuriem, drīzāk gan lielāku skaidrību, kurā gadījumā mana izvēle mani neiznīcinātu pa visam. Jo kā vientulība tā nelaimīga ģimenes dzīve spēj būt saēdoša. Diemžēl, šī atziņa ir drīzāk no ģimenes dzīves nekā no manis paša.