Nāve ir tas absolūti vienīgais līdzeklis, kas mūs izrauj no jau manis aprakstītā burbuļa un liek pieķerties savai sirdsapziņai cieši cieši pie kakla un turēties līdz paliek labāk. Taču ziemā viss kas pēc cilvēka nāves paliek ir tukšuma sajūta un aukstums. Tāds pats aukstums tikai ārējs, kurš koda mani un vēl citus buršus, valdīja izvadot nu jau mums zudušu potenciālu biedru, draugu, brāli vai vienkārši paziņu.
Šis cilvēks man nebija paziņa, jo es viņu nepazinu. Līdz pat pāris dienām atpakaļ es nebiju pat informēts par viņa eksistenci, tāpat kā daudziem nav zināma manējā. Taču es ticu, ka mūs visus vienoja šodien dziļā sāpe, ka vēl taču tik daudz kas vēl varēja būt, varēja tapt... Bet nav. Tāpat kā nav visticamāk mierinājuma vecākiem, kas zaudējuši ir savu lolojumu pirms laika un klausās to kā zeme smagi būkšķ pret dēla zārku.
UN tajā mirklī tu tā klusībā apzinies, ka nav nekā ļaunāka šai pasaulē, ka apzināti vai neapzināti sevi atņemt citiem cilvēkiem, atņemt iespēju tevi iepazīt, redzēt, parunāties, bet tādas lietas jau ievērojam kā parasti- tad kad to vairāk nav.
Man kapi vienmēr asociējās ar vārnu ķērkšanu, bet šodien kaut kā viņas pieklusa un deva vietu vientuļam zvirbulim saulē izkliedēt drūmo tukšumu.
Tik lēni sniegs nav snidzis līdz šim- nekad.