Iekāre ir traka lieta, ja neviens ne otrs nespēj saprast, ko tad īsti grib.
Un alkas ir vēl vājprātīgāka lieta, ja ne viens- ne otrs nezina vai grib.

Sapratu to, ka:
1.Laiks mums ir vienīgais patiesais resurss, kuru ekonomējam ar naudu vai agrāk ar kādiem citiem priekšmetiem, kuriem bija vai nu estētiska vērtība (ilgi meklēts, grūti pieejams, meistarīgi izveidots- kas arī prasa laiku) vai praktiska vērtība. Nazi mainot pret pārtiku mēs pasākām to, ka nazi ilgi jātaisa un jāmāk uztaisīt un zināšanas ir laika gaitā iegūta informācija kā kaut ko darīt. UN izejot no tā visa mūsu senči sāka piedēvēt neapzināti noteiktus vērtību koeficientus it visam, ko vajadzēja iemainīt vai pārdot.
+
2. Man ir žēl mūs visu- ap 19-21 gadu vecumam, kad pie šīs esošās sistēmas mūs audzina vienā paradigmā un patiesībā mākslīgi radītā krātiņā, ka pēc šo krātiņu pabeigšanas- vidējā izglītība- mēs visi abstulbstam no tā kā dzīvē viss patiesībā notiek. Nezinu vai šis fenomens ir jau pētīts, bet noteikti to vajadzētu darīt. Manuprāt, ļoti svarīgi mums visiem kaut kā neļaut salūzt tiem jaunajiem cilvēkiem.

Я помню чудное мгновенье:
Передо мной явилась ты,
Как мимолетное виденье,
Как гений чистой красоты.

В томленьях грусти безнадежной,
В тревогах шумной суеты,
Звучал мне долго голос нежный
И снились милые черты.

Шли годы. Бурь порыв мятежный
Рассеял прежние мечты,
И я забыл твой голос нежный,
Твои небесные черты.

В глуши, во мраке заточенья
Тянулись тихо дни мои
Без божества, без вдохновенья,
Без слез, без жизни, без любви.

Душе настало пробужденье:
И вот опять явилась ты,
Как мимолетное виденье,
Как гений чистой красоты.

И сердце бьется в упоенье,
И для него воскресли вновь
И божество, и вдохновенье,
И жизнь, и слезы, и любовь.

(Puškins)


Ievainojamība ir jānoliek tur, lai guļ un neceļas augšā, lai neseko līdzi kā pazaudēta mīlestība vai pēdējā cerība ar noklīduša suņa skatu.

Esmu piekalts pie gultas slimības dēļ- jā man ir slimošanas periods- sanāca tā ka es uzskrēju vienam vecam manam playlistam. Un tā nu es atsāku klausīties tās dziesmas, kuras es klausījos... nu pasniegsim to šādi-tad, kad biju ne visai priecīgs pirms pāris gadiem. Un tad es nonācu pie jautājuma.
Vai jums nav apnikušas tās dziesmas, kurās izpildītājs/izpildītāja dzied par to kā atdotu visu otra- mīļotā cilvēka- dēļ, lēktu uz granātām, uzņemtos lodi otra vietā utt.?

Tādās dziesmās skan galvenokārt 3 lietas:
1)Zināma brieduma trūkums;
2)Atpalicība;
3)Neizpratne par dzīvi.

Visas šīs lietas, protams, ir savstarpēji saistītas un viena otru izraisošas, kas nav gan liels pārsteigums. Taču kas ir svarīgākais šādās dziesmās ir jautājums, vai pēc šo dziesmu pamat funkcijas izpildes vēlāk arī paliek kaut kas pāri. Proti, ja atskaitām saldsērīgo melodiju, skumīgi sāpināto romantiķi izpildītāju un nevisai dzīves priecīgo videoklipu, tad visai bieži atdursimies pie atziņas, ka nekā daudz šādās dziesmās no vēsts nesanāk.
Un tagad par to pamatfunkciju.
Ir jāatzīst, ka ir arī labas dziesmas. Mākslinieks izdzied savu sāpi parāda jūtas, ar kurām var asociēties ik viens. Un to es saprotu un novērtēju.
Taču mani tracina fakts, ka šo otro- stulbo raudam gabalu pamat funkcija ir saraudināt kārtējo tīneidžeri ar lauztu sirdi un radīt pavadījumu skumīgajam notikumam par godu, kurš iekļaujas gleznā ar nosaukumu "Raudošais tīneidžeris gultā sarāvies čokuriņā".
Nepārprotiet, neesmu pret raudāšanu čokuriņā, kur nu vēl gultā, vai šai funkcijai radīt pavadījumu raudošiem cilvēkiem.
Kāds noteikti pajautās: Bet, Gati, pie kāda pavadījum tad tīneidžeri lai raud?
Un es teikšu, ka:"Nu jā ziniet, viņiem un, patiesībā, mums visiem ir ļoti svarīgi izraudāties. Turklāt mūzika tomēr nomierina un dziedē. Un vislabāk to dara klasiskā mūzika." Kāda vaina būtu tajā, ka mūsu jaunā paaudze izjustu pirmās patiesās pasaulīgās gara sāpes pie Čaikovska, Mocarta, Bethovena, Vivaldi, Grīga utt.?
Vaina, protams, taču ir tanī, ka tas nav aktuāli, stilīgi utt. JO redziet svarīgāki ir Bīberi, Sairusas un citas tā sauktās reklāmu industriju radītās zvaigznes.
Un tad jau arī nav svarīgs loģikas trūkums tajā, ka dziesmā teksts ir par to, ka " tevis dēļ darītu visu". Nezinu, kā jūsu loģikā, bet manējā tas izskatās šādi:Labi, ja jau darīsi visu, tad atšujies no manis! Un to, laikam, palaiduši garām ir daudzi. Vēl svarīgāk par atnākšanu ir aiziešana. Un šī skarbā dzīves patiesība kaut kā bieži neizskan. Par skaistām beigām, kaut arī skumjas māc un ir žēl, tomēr mums ir jāpieceļas, jāsaņemas, jāsaskata skaistais.
Ar laiku mēs saskatām tikai to labo. Tas, laikam, ir viens no tiem Viestura Rudzīša izklāstītajiem psihes pašsaglabāšanās mehānismiem.
Taču pagaidām man ir tikai viena funkcija- klepot, līdz apnikumam un burtiskam, pagurumam.
Tāpēc tā labā saskatīšanā vajadzēs nedaudz laika.

Ir tāda sajūta, ka pasaule pamazām apstājas un kļūst ar vien mazāka. Vai arī tā sajūta ir par mani? Nemāku pateikt.
Bet protams, notiek arī pozitīvas lietas- man atnesa šokolādes kūku- vārdadienas rītā. Man ir forši biedri ar kuriem ir jautri un interesanti. Es daudz ko uzzinu par pasauli un tā tālāk, taču tās zināšanas pamazām noēd to radošumu, kas manī bija agrāk. Ir tādā sajūta, ka ir ko teikt, rakstīt, bet nezinu, no kurienes sākt. Vispār es pat nezinu vai vēlos dalīties ar to kas manī ir. Tāda zināmā mērā vienaldzība- ja tā var teikt. Gluži kā ar vietējo narkozi, kad atmirdina kādu ķermeņa daļu un veic operāciju, tikai manā gadījumā, nav operācijas- ķirurgs un māsiņas paņēmuši pīpauzi uz nenoteiktu laiku.
Šī gluži nav žēlošanās, lai gan tā varētu izklausīties vienkārši man nav īsti kam pateikt kā īsti ir. Un ja pateiktu- cilvēki ne gluži nesaprastu, bet gan neizprastu īsti līdz galam, nomainītu tēmu vai klusētu- un tad būtu tāda stulba sajūta- kāpēc es vispār kaut ko tādu teicu.
Tas starp citu uztrauc visvairāk. Apziņa, ka cilvēki kļūst sveši, attālināti un ar pazeminātām empātijas spējām. (Arī man tai skaitā)
Pēdējā laikā ļoti baidos, ka palaižu daudz ko garām. Ka bēgu no problēmām savā mazajā realitātē, kurā es nododos apcerei, sapņošanai ar atvērtām acīm un dažādu būtisku ideju meklēšanai interneta dzīlēs. Gaidu perfekto brīdi, lai gan nav jau tāda perfektā brīža. Un tad es atlieku un atlieku vēl- līdz esmu aizas malā, kurā varu pazudināt savu būtību. Gluži kā pokerā- tev ir 2 kārtis rokās un tad izliek flopu (3 kārtis) un tu skaties tev ir kāda kombinācija vai nav. Un tad, ja nekā nav tu vienkāši nomet tās 2 kārtis, kas bija rokā un nemaz negaidi, kādas būs nākošās divas uz galda. Potenciāli tās 2 kārtis, kuras var atnest uzvaru. To sauc par zema riska spēli- ļoti racionālu, taču šādi spēlējot par uzvarētajiem nekļūst. Man jāsaka, ka visu dzīvi esmu tā dzīvojis. Šeit neiet gluži runa par prātīgumu vai aprēķinu. Drīzāk gan par uzdrošināšanos ticēt savai laimei, brīnumam, kurš var atnākt, var atrasties tūlīt pat aiz stūra.
Un šogad vārdadienā es uzdodu jautājumu: kas es esmu? Diezgan eksistenciāls un tajā pat laikā humora pilns ja atceras šos pašu vārdus Valda Zatlera izpildījumā. Un tomēr šo jautājumu uzdodot manī ir klusums. Tukšs.
Esmu piepildīts ar zināšanām, taču ne ar rīcību- pilns ar domām, taču maz ar izjūtām. Spēju mīlēt visu pasauli, taču ne tos, kas man ir apkārt. Un man ir vairāk nekā jeb kad agrāk izsmeļošas atbildes par to, ko vajadzētu darīt cilvēcei, valstīm, sabiedrībai, citiem cilvēkiem, taču ne man pašam. Visdažādākās problēmas un jautājumi ir sīkums (sūds un pieci), ja nespēj paskatīties sev acīs un pateikt vai esi laimīgs. Laimīgs par savām un citu izvēlēm un to, uz kurieni dzīve mūs ved ik mirkli. Un jo mirkli tālāk, jo tuvāk bezgalībai vai nekam. Un tas vai šī bezgalība vai nekas mūs katru nevajās līdz pat kapa malai nosaka vienīgi mūsu griba. Un ja tā ir pietiekoša, tad neviena pasaule nespēj būt pārāk maza vai biedējoša. Kraujas pastāv, lai mēs nobītos, nevis lai nosistos. To izdomājuši esam tikai un vienīgi mēs paši.

Šo dienu es norakstu uz citām, uzveļu nākamajām uz pleciem to smagumu, kuru nevaru panest uzreiz. Un ik reiz, kad tā daru, tā nesamā paliek vairāk vismaz trīs reizes. Tagad nav svarīgi vai tas pareizi vai nepareizi. Lai ir nepareizi, lai ir traģiski un greizi. Jo kur gan citur šajās interaktīvajās visiem visu sasniedzošajās, panākošajās, panākumiem pilnajās bez maksas lejuplādējamās, bez liekas piepūles iegūstošajās dienās viens cilvēks var likties?
Tāpat kā jūrā ir bēgums tāpat arī cilvēkiem dūša bēg. Tā uzplūst un noplok un aiziet kādam citam. Un tieši tās ir tās dienas, kuras mums ir viss svarīgākās. Jā, jā. Tad nav nekādu simbolu vai pieņēmumu par to, ko esam sasnieguši vai cik daudz cilvēku, cik daudz laba par mums ir pateikuši vai padomājuši. Tad ar nemazgātu muti norīta spogulī ir jāskatās tualetes spogulī un ir jāsaprot- kas tu esi un uz kurieni taisies doties.
Un tad ir vārds- kas definē to, kas jūs esat. Un es novēlu visiem- pašiem definēt sevi un neļauties idejām par to, ka jūsu vārds ir viens no traģiskākajiem latviešu literatūrā.

Ātrāk jāsadara visas lietas, jāpaslēpj grūtums sirdī, jābrauc mājās, parādu nasta jāaizvieto ar labiem stāstiem un pozitīvu dzīves redzējumu. To visu- ar vieglumu un smaidu uz lūpām- tikai priekš tevis vectēv.
Nē, nē- nedaudz cinisma un sarkasma man pašam kājā neiekodīs. Tik interesanti ir sanācis, ka man nu būs jāspēlē teātris sava vectēva priekšā- jo tas ir viss par ko viņš vairs uztraucas- par mazbērniem.
Lai kāds arī viņš ir bijis pudeles mīlētājs, bet es esmu apņēmies uzzināt un izstāstīt viņa stāstu.
+
Un runājot par stāstiem- Griša ir atkal tapšanas stadijā.
Šodien galīgi nolēmu, tomēr piedalīties Latvijas Rakstniecības Savienības izsludinātajā konkursā.
Materiāls pats pamazām sāk krist iekšā rokās. Vismaz skaidrs kāda tipa pašnāvība tā būs. Paldies Socioloģijas eksāmenam un Emīlam Dirkheimam.

"Anomiskā pašnāvība rodas no sajušanās atdalītam no sabiedrības vērtībām. Persona var zināt pēc kādiem mērķiem tiekties, bet nevar piekļūt līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai, vai arī persona nezina kādiem mērķiem sekot. Dirkheims atklāja, ka strauju sociālo pārmaiņu periodi vai ekonomiskās krīzes ir saistītas ar visaukstākajiem anomisko pašnāvību rādītājiem." (Tischer, 1996:16)

Vide pati pamazām rodas, tikai jāsāk meklēt prototipus un to, kas vēl varētu piepildīt grāmatu, jo no viena cilvēka traģēdija nedzimst.
Vispār es nezinu cik tas ir veselīgi priekš manis manā vecumā mocīt sevi un rakstīt kaut ko tik smagu.
+
Vai vispār kāds ir lasījis kādu labu grāmatu par pašnāvību? Ok, ir Verters, bet tas ir vecs un neskaitās. Neesmu redzējis nevienu rakstu, grāmatu vai filmu par to kā valstis, sabiedrības, sistēmas samaļ cilvēkus, atstāj vienus pašus vai viņi paliek vieni. Tāda sajūta, ka visi izliekas neredzam šo apstākli, ka tās pārmaiņas no LPSR uz neatkarīgu "demokrātisku" Latviju ir nogalinājušas un turpina nogalināt. Kas pat ļaunāk, cilvēki pret pašu pašnāvības faktu un faktu par vientuļiem veciem cilvēkiem izturas kā pret normu. Laikam, ka mēs maziņie un melnie imitējam augšu. Un tad gribot negribot pie apziņas par to, ka esi palicis lieks nākas izvērtēt šādas- kā smalki saka opcijas ar ieziepētu striķi, tabureti un lustru.
Lūk, kāds stāsts man ir stāstāms.



Literatūras saraksts:
Tischer, L., H. (1996) Introduction to Sociology 5th. edition. Orlando, Florida: Harcourt Brace College Publishers pg.16.

Nesen atklāju nedaudz paradoksālu lietu: Jo vairāk portatīvie ir, jo mazāk mēs rakstām un vēl jo mazāk sakarīgas lietas šajos rakstos varam atrast. Te tev nu bija progress ar ātrāk, labāk, tālāk, stiprāk!

Atālā, bet tuvā pagātne cenšas ielauzties ne īpaši skaistajā tagadnē.
Ne īpaši skaistā tagadne dzen nesenajā pagātnē.
Un tas viss kopā kaut kā veidos nākotni.
+
2 reiz vienā upē neiekāpsi, kur nu vēl trīsreiz...

Mums jābaidās no tā ko neesam izdarījuši. Un man it īpaši. Un es īsti nezinu kā lai es jūtos. Labi, slikti? Pēdējās 2 naktis nav īsti gulētas darba dēļ un slimība viss kopā ar visu psiholoģisko tik ļoti nospieda, ka neatlika to visu palaist. Atlaist. Un vienkārši būt. Ak, jā- manas smēķētāja dienas ir galā- gribot negribot. Un labi ka tā. Jo tas bija ieradums, kurš nāk līdzi no full of shit gada. Laikam tā ir attīrīšanās. Cīnīšanās ar sevi un the World pierādot, ka esmu labāks nekā kādu laiku esmu bijis.