Ir tāda sajūta, ka pasaule pamazām apstājas un kļūst ar vien mazāka. Vai arī tā sajūta ir par mani? Nemāku pateikt.
Bet protams, notiek arī pozitīvas lietas- man atnesa šokolādes kūku- vārdadienas rītā. Man ir forši biedri ar kuriem ir jautri un interesanti. Es daudz ko uzzinu par pasauli un tā tālāk, taču tās zināšanas pamazām noēd to radošumu, kas manī bija agrāk. Ir tādā sajūta, ka ir ko teikt, rakstīt, bet nezinu, no kurienes sākt. Vispār es pat nezinu vai vēlos dalīties ar to kas manī ir. Tāda zināmā mērā vienaldzība- ja tā var teikt. Gluži kā ar vietējo narkozi, kad atmirdina kādu ķermeņa daļu un veic operāciju, tikai manā gadījumā, nav operācijas- ķirurgs un māsiņas paņēmuši pīpauzi uz nenoteiktu laiku.
Šī gluži nav žēlošanās, lai gan tā varētu izklausīties vienkārši man nav īsti kam pateikt kā īsti ir. Un ja pateiktu- cilvēki ne gluži nesaprastu, bet gan neizprastu īsti līdz galam, nomainītu tēmu vai klusētu- un tad būtu tāda stulba sajūta- kāpēc es vispār kaut ko tādu teicu.
Tas starp citu uztrauc visvairāk. Apziņa, ka cilvēki kļūst sveši, attālināti un ar pazeminātām empātijas spējām. (Arī man tai skaitā)
Pēdējā laikā ļoti baidos, ka palaižu daudz ko garām. Ka bēgu no problēmām savā mazajā realitātē, kurā es nododos apcerei, sapņošanai ar atvērtām acīm un dažādu būtisku ideju meklēšanai interneta dzīlēs. Gaidu perfekto brīdi, lai gan nav jau tāda perfektā brīža. Un tad es atlieku un atlieku vēl- līdz esmu aizas malā, kurā varu pazudināt savu būtību. Gluži kā pokerā- tev ir 2 kārtis rokās un tad izliek flopu (3 kārtis) un tu skaties tev ir kāda kombinācija vai nav. Un tad, ja nekā nav tu vienkāši nomet tās 2 kārtis, kas bija rokā un nemaz negaidi, kādas būs nākošās divas uz galda. Potenciāli tās 2 kārtis, kuras var atnest uzvaru. To sauc par zema riska spēli- ļoti racionālu, taču šādi spēlējot par uzvarētajiem nekļūst. Man jāsaka, ka visu dzīvi esmu tā dzīvojis. Šeit neiet gluži runa par prātīgumu vai aprēķinu. Drīzāk gan par uzdrošināšanos ticēt savai laimei, brīnumam, kurš var atnākt, var atrasties tūlīt pat aiz stūra.
Un šogad vārdadienā es uzdodu jautājumu: kas es esmu? Diezgan eksistenciāls un tajā pat laikā humora pilns ja atceras šos pašu vārdus Valda Zatlera izpildījumā. Un tomēr šo jautājumu uzdodot manī ir klusums. Tukšs.
Esmu piepildīts ar zināšanām, taču ne ar rīcību- pilns ar domām, taču maz ar izjūtām. Spēju mīlēt visu pasauli, taču ne tos, kas man ir apkārt. Un man ir vairāk nekā jeb kad agrāk izsmeļošas atbildes par to, ko vajadzētu darīt cilvēcei, valstīm, sabiedrībai, citiem cilvēkiem, taču ne man pašam. Visdažādākās problēmas un jautājumi ir sīkums (sūds un pieci), ja nespēj paskatīties sev acīs un pateikt vai esi laimīgs. Laimīgs par savām un citu izvēlēm un to, uz kurieni dzīve mūs ved ik mirkli. Un jo mirkli tālāk, jo tuvāk bezgalībai vai nekam. Un tas vai šī bezgalība vai nekas mūs katru nevajās līdz pat kapa malai nosaka vienīgi mūsu griba. Un ja tā ir pietiekoša, tad neviena pasaule nespēj būt pārāk maza vai biedējoša. Kraujas pastāv, lai mēs nobītos, nevis lai nosistos. To izdomājuši esam tikai un vienīgi mēs paši.