Miega bads griež virpuļus galvā un nospiež plakstiņus nogurumā. It kā jācīnās it kā jāpadodas. It kā jāturas pie pēdējā zara kā pēdējiem āboliem, kas veido savus zvaigznājus ābelēs. Bet tomēr gribas atlaist realitāti un apgulties. Aizvērt acis un nejust visādas vainas sajūtas vai tukšumus. Piedodiet, bet šodien es ceru, ka nevienam pasaules glābējam neveiksies. Lai nāk vēl drūmāks rudens un atnes ziemu ar bezgalīgi gariem vakariem, kur mijkrēslī šķetināt cilvēkus un jēgas. Līdz aizkaitinājumā es nospļaušos un pateikšu ka beidzot pietiks šķetināt citu cilvēku dzīves, problēmas un likteņus un varbūt pienācis laiks pievērsties sev. Pieņemot bezgalīgo problēmu, diskomforta un nedrošības klātbūtni ikdienā. Kur tad arī sākas mīklu, mistēriju un trīsdimensionālu atjautības uzdevumu kopa ko saucam par dzīvi.
|