Tātad, iepriekšējā ierakstā norādīju uz to, ka alkohola pārmērīgai lietošanai ir diez gan nopietna sasaiste ar stigmatizāciju un sociālo nosodījumu.
Kas šajā mirklī ir svarīgi? Pirmkārt, atdalīt mazsvarīgo no būtiskā šajā "iedzert un aizmirsties ir labi" tematā. Principā būtu vērts ignorēt argumentus par to kā tas ir kaitīgi (jo principā viss ir kaitīgs)un to, ka alkohols pats par sevi ir slikts (domāju, ka šeit nav īsti ko paskaidrot).
Tālāk. Kas ir svarīgi? Svarīgi ir tas kā esam nonākuši līdz šādai stigmatizācijai un kaunināšanai. Un šeit jau jāieskatās vēstures annālēs.
Un konkrēti divās līdzīgās taču būtiski atšķirīgās piedzeršanās tradīcijās. Protams, runa iet par Dionīsiju un Bakhanālēm.
Dionīsija tradīcijas kuras iekļāva svinēšanu un pārmērīgu alkohola lietošanu un nožēlu nākošajā dienā adoptēja agrīnā kristietība. Un novērojama šī atkāpe no stigmatizācijas un absolūta nolieguma ir tādos svētkos kā Ziemassvētkos, Jaunajā Gadā un pat atsevišķās valsīts Lieldienās, kur svinēšana ieilgst vairākas dienas. Turpetīm Bakhanāles aizliedza līdz ar kristietības ieviešanu kā pagānisku rituālu ar sodomisku/gomorisku pieskaņu. Un patiesi Bakhanāles bija vienkārši brutāla vairāku dienu nodzeršanās orģiju. Un noteikti nevēlos būt par šīs tradīcijas aizstāvi.
Taču par jēgpilnu- funkciju izpildošu- ekstensīvu apreibinošo vielu lietošanā- es gan vēlētos iestāties.
Otrkārt, es vēlētos māzliet iezīmēt iedzeršanas vai pārmērīga alkohola lietošanas psiholoģiskās un sociālās funcijas nākošajā raksta daļai.
Un tās būtu: Anestēzija psihei, iekšējā es atvēršanai, alkohols un socializēšanās.
Gam bei!

Priekšvārds.
Pēdējie komentāri ir likuši aizdomāties par jēgpilnu un detalizētāku "piedzerties un aizmirsties" tehnikas izklāstu. Šajā gadījumā man vairāk jāsaka, ka šis gadījums (drīzāk citāts) ir no operas- liela brēka maza vilna. Un tomēr būsim atklāti- "piedzerties un aizmirsties" tiešām izklausās brutāli, neliterāri, provinciāli, vulgāri un visnotaļ nerada nekādas patīkamas asociācijas ar cilvēku, kurš lieto šādu apzīmējumu.
Pie kam mēs visi zinām "pareizās" puses un perfektos variantus (kas un kā ir jādara). Taču zinām arī to, ka šādi "zvēri"-perfektie varianti un vienīgās pareizās atbildes- dzīvē atrodamas pietiekoši reti, lai atļautos snobiski moralizēt. Un būt visādā veidā ciniskiem, paviršiem galu galā izdvest mietpilsonisko žāvu, ka, ziniet, mani nu vairs nekas nepārsteidz... Un mememē.
Principā, ja nu kāds rīvē savas mazās roķeles un sagaida, ka atsaukšu paziņojumu par to, ka "piedzerties un aizmirsties" (kas tiesa skan ne visai delikāti) dažkārt ir labākās zāles, tad man ir jūs jāsarūgtina.
Tā vietā šis raksts būs veltīts šīs pašas tēmas kulturālam, inteliģentam un izsmalcinātam izklāstam.
Kā arī kā veltījums Kristofera Hičensa lieliskajam talantam saskatīt un iestāties par lietām(visai bieži pie kādas grādīgās dziras un cigaretes), kuras citiem ir triviālas un pa vietām jau nostādītas, kurās cilvēki vairs nemeklē atbildes paši. Taču šoreiz savas atbildes es meklēšu ar kā minimums pieklusinātu mēģinājumu turpināt to, ko Kriss ir izdarījis mūsu publiskās domas labad 20.gs. nogalē un 21.gs. sākumā.
Kā arī veltījums visām tām dvēselēm, karas nepamatoti ir kauninātas dažādu vēsturisko sakritību vai sociālās kārtības dēļ.
Salut!

Cik labi, ka skumīgos mirkļos var aiziet pagriezt sīpolus. Novēlu to, lai visiem būtu savi sīpoli un savi naži.

Ar burtiski dienas atstarpi nomira Kristofers Hičens un Vaclāvs Havels. Šī atziņa pavēsta tikai to, ka pasaule ir zaudējusi divus lieliskus prātus, kuru vietā nāks citi, bet tikai ar laiku. Un kamēr tas nav noticis vismaz es izjutīšu dziļu iztrūkumu pasaules intelektuāļu kopienā un sabiedriskajā domā. P.s. Krisam ir iespēja uzzināt vai viņam uzskati ir patiesi vai nē. Šeit viņa viena no pēdējām debatēm: http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=A1Si425yfNc

Lana Del Rey - Born To Die

Šīs dienas skaudrā atziņa: No tā kur mēs esam- mēs zinām kas neesam.
+
Nav labākas "zāles" par piedzerties un aizmirsties. AMEN!

Dzīve ir traģēdija jūtīgiem cilvēkiem, bet komēdija - domājošiem. Labrijērs raksta ,un raksta kļūdaini. Drīzāk dzīve ir traģēdija jūtīgajiem, bet komēdija vienaldzīgajiem. Skaties kā gribi, bet ja esi domājošs- tur sanāk kā traģēdija tā komēdija. (Šeit jābūt manai klasiski smagajai nopūtai) Diemžēl.
Vajag aizbraukt uz kādu izrādi vai koncertu- citādāk tā koncentrācija uz ziņām, teorētiskām padarīšanām ļoti nosit garstāvokli burtiskā nozīmē, ar vāli.
Pat Colbert Report un Daly show vairs nešķiet smieklīgi... Vajag sniegu. Vajag baltumu. Šis pelēkums nobeidz. Tāpat kā neziņā par otra cilvēka doto solījumu nopietnību, kas laikam ir svarīgāk patlaban nekā sniegs.

Tu atver acis un redzi, un zini tikai vienu patiesību. Neviens nezina, no kurienes mēs esam nākuši un kur dosimies pēc tam, kad vairāk nevarēsim palikt šajā sfēriskajā cirkā... Piedošanu, mans jaunais draugs (es vēlētos kaut šo daļu varētu pateikt franču valodā)- es gribēju teikt nevis cirks, bet gan cirks cirkā. Tā būtu atbilstošāk. Mums, cilvēkiem, nepietiek ar to, ka pastāv atrakcijas jau mikroskopiskos un ātomu līmeņos un pat vēl sīkāk. Nē, ar to ir par maz, ka visa planēta ir viens milzīgs izklaides brauciens, kurš mainās nepārtraukti un attīstās. Mums cilvēkiem vajadzēja vēl savu- īpašo- cirku. Un tas tad arī, lūk, ir noticis- lai izdzīvotu un pasargātos no lielā cirka mūsu senči bēga mazākā cirkā. Un arī tam cirkam ir savi nodalījumi, šovi, izrādes, benefices utt. Jā, jā. Lūdzu, neskaties uz mani ar tādām Berijiskā neprāta acīm.
Un pretstatā visai citai pasaulei, kas ir saņēmusi drosmi atteikties no šiem cirkiem vismaz zināmā apmērā, mēs izdomājām darīt pretējo. Lai būtu droši, lai nebūtu bailes no nezināmā. Lai kontrolētu pieprasījumu un piedāvājumu, pat vēl vairāk. Tāpēc tik daudzi bija izdomājuši beigt savu dzīvi pašrocīgi- kā protests: es nevēlos šeit vairs palikt un viss. Viņi aizbēga no mūsu ļoti mazā un nospiedošā cirka. Citi izvēlējās mocīties, bet kas viņiem deva. Pat tad, kad viņi bija izvēlējušies samierināties ar nospiedošo sajūtu un mirt ar pieklājīgu medicīnas aprūpi un apbedīšanu... Pat tad liktenis viņus apspēlēja. Piedod, es citu cirku nemaz negribu iepazīt. Man patika tas- manējais. Šajā cirkā ir daudz vairāk vietas brīvībai, kuru man nevajag, jo šeit mani neviens negaida. Viss ieplānotais iepriekš, šeit nav vajadzīgs un nav gaidīts. Citi ir izlēmuši manā vietā. Es tikai pabeigšu to, ko viņi bija iesākuši. Cirks mirst līdz ar cilvēku un grāmatu dedzināšanu.
Ceru, ka pie otrā Tev nevajadzēs nonākt... Un tagad lūdzu ej.

Ir stātiem sākums un beigas un ir stāsti, kas beidzas īsti nesākoties. Tas arī ir viss kas man ir sakāms šovakar. Un punkts.

P.s. Patiesībā es mānos. Vienkārši pataupīšu kādam citam ierakstam.

Pirms dažām dienām sadūšojos uzrakstīt Lī. Lai zinātu kā viņai. Visu laiku nomocīja tāds nemiers un vainas sajūta, ka tā vienkārši pazudu tad, kad viņai bija vajadzīga palīdzība visvairāk (tīri garīga). Un tagad sazvanoties tas ir tik dīvaini, ka cilvēki spēj pēc tik ilga nošķirtības laika saprasties no pusvārda- nojaust otru tik perfekti pat no intonācijas un balss, kura it kā ir mainījusies, bet tomēr palikuši tie paši vecie elementi. Jebkurā gadījumā, tas atnesa tādu dziļu atvieglojumu manī, kad varēju pastāstīt, kas un kā ar mani. Ka jāgriež rosols, jābrauc sestdien pie otra opja uz 70 gadu jubileju- jāsatiek radi un jāatbild uz debīlo jautājumu klāstu: "Nu, kā tad tā, Gatiņ?" Un tad es sevī iekšienē mēģināšu nomērdēt vēlmi noslīcināt kādu rada gabalu kompota vai boles bļodā. Vai arī neuztaisīt kādu jaunu vismaz jēdzīgi funkcionējošu caurumu galvā- pretstatā viņu mutēm. Un kas ir pats trakākais ir tas, ka kā man tā mammai ir riebjas fātera radu gauduļošana ka ir slikti un ka mūs tik čakarē. Vismaz pie mammas krievu radiem, tur pasmieties var un patīkami parunāt- racionāli. Un sencim protams ar 2-3 h nepietiks. Jā un tad vēl būs stāstīšana par to, ka gatavoju ēst utt. Bļe. Viss tik fucked up, kas saistās ar rītdienu. Bet nu nekas tā ir mana šķīstītava.
Jebkurā gadījumā- tas ir dīvaini dzīvot, tagadnē un pagātnē un nākotnē reizē. Viena vienīga putra tur beigās var sanākt. Njā. Šī pauniņa bija kaut kur jānoliek.