Indivīdu līmenī vienaldzība nevis skaistums izglābs pasauli. Citādāk prātā var sajukt. Šodien kremt, nesavaldība un neiespējamo, nenotikušo lietu traģiskums. Svabodnaja kasa!- Iesaucas pārdevēja un mēs rāpojam tālāk. Katrs pa savam, katrs atsevišķi. Bet gribās taču citādāk, bet ir šī dziesma...

Atceries draugs, ka atklājoties cilvēki parāda arī sevī slēpto nožēlojamību un vājumu. Mēs visi meklējam panākumus un slavu, tāpēc tas liek riebumā aizgriezties vai bēgt, jo atgādina mums to, ko slēpjam no sevis un citiem... Ka esam pilni ar dāžādiem trūkumiem, nepilnībām un dīvainībām, kuras saprast var tikai retais.
Un tad es vēl gribēju, ko bilst par cilvēkiem, bet aizmirsu. Esmu ļoti pārliecināts, ka tas nebija nekas glaimojošs mūsu sugai. Bija kaut kas par divu veidu cilvēkiem atkal. Man labi padodas sitematizēšana un grupēšana. Ak, jā atcerējos! Mūsdienās ir visai viegli būt par mizantropu un visai grūti par filantropu vai humānistu.

Atgriešanās pēc aiziešanas nekad nenāk pa tiem pašiem ceļiem. Tikai pa citiem... Un tādus atrast ir grūti.

Pasaule pagaidām atrodas tādā slēptā kara stāvoklī. Vienā bedrē tie, kas kā Koelju atsakās par visām varītēm no dzīves traģisma un priecājas līdz bezgalībai un otrā tranšejā tie, kas atsakās priecāties par dzīvi vai saskatīt jel ko labu. Taču lielākā daļa tup pa vidu- svārstoties te šurp, te turp, pakļaujoties, kā vienas- tā otras grupas komentāriem un spriedumiem par to, kas ir vai nav skumīgi/priecīgi- depresīvi vai eksaltēti. Un kādam tad Tev īsti ir jābūt. Tā nu mēs esam no viena notikuma līdz otram un tad no viena sprieduma no citu puses līdz nākamajiem. Tikai atliek likt punktus plaknē un savienojot tos, zīmēt savu dzīves grafiku. Un tas kur augšas, kur lejas, kur kāpumi un kur kritumi, ir absolūti vienalga, ja ir vakarā (rītā, dienā, pēcpusdienā) pie kā atgriezties. Jo tā ir vieta kur turpināties GARĪGI .

Šis ir mans gads. Un manuprāt šogad tiešām izšķirsies tas vai esmu lietaskoks vai vienkārši vējagrābslis. Daudz kas ir jāatstāj un jādodas uz priekšu neatskatoties, kaut ir sāpīgi kaut ir skumji, bet tas ir jādara. Esmu pārāk ilgi dzīvojis kaut kā gaidīšanas, ilgas klusēšanas un bezcerīgas cerēšanas fāzē. Šis ir tāds mentāls spēriens sev pa pakaļu. Esmu sācis jau ar sāpīgāko daļu. Pirmo reizi izbeigt attiecības (ja tās bija attiecības)caur skype ir visai dīvaini, bet nu neko darīt (aplis noslēdzas tur kur tas sācies). Ja cilvēks nevēlas satikt mani un nedod par sevi nekādu ziņu, tad ir jādara tas kas jādara. Man ir apnicis dzīvot kaut kādā konstantā- bet, ja, nu?- sajūtā. Sākot ar attiecībām un beidzot ar to, ko es esmu studējis, darījis un ieplānojis. Man nepatīk pārmaiņas, bet tās ir jāveic. Nu pat, nu pat ir palicis pārāk ērti dzīvot un nepiepildīt savu potenciālu un gaidīt otras puses uzmanību. Ir jāatsakās no pasīvās cietēja lomas, kur viss ir salikts un sakārtots. Ja godīgi man pat pēdējā laikā nav no kā baidīties, kas ir visai lielu trauksmi ceļoša apziņa. Jo nebaidās tikai muļķi vai miruši cilvēki. Es negribu būt ne viens- ne otrs.
Negribu te taisīt kaut kādu apņemšanās listu, jo tādā gadījumā tur būtu visai daudz punktu. Varbūt sāksim ar to, ka jāatgriežas sabiedrībā un jāievieš kaut kāda zināma rutīna, jāatjauno dienas ritms. Tas būtu visai svētīgi. Bet pagaidām nedaudz durstīs krūtīs šis: http://www.youtube.com/watch?v=8jz2SyIFzeI

Ar labu nakti asaras
Jūs esat nevēlami rūgtas
Kā atmiņas no vasaras
Kas atnāk nelaikā lūgtas

Sēž uz zirņu torņa augstā,
Meitene bez tetovējuma.
Lok, ar pilnām saujām iekšā,
Tikai to kas ir no saldā krējuma.

Nav jau rūgts, nav jau mieles,
Ņem tik to, kas patīkams un pierasts.
Meitene bez pūķa un tetovējuma,
Kuš-ina vien Rīgas ielas.

Klusē daudz un klusē ilgi,
Atbildi strupi- negriboši lakoniski.
Meitenei bez pūķa...
Visi citi nevēlami drakoniski.

Aukstā zirņu tronī sēž,
Plaukstā- atmiņas un solījumus plēš,
Alkst tā- to, ko pasolījis vējš,
Lauskās veroties tā savu kaunu dzēš.

Meitene bez pūķa tetovējuma,
Sēž pie iegūto siržu grāmatu sējuma.
Slēpjas no īpašniekiem-
Lok no burkas, kurā tikai krējums...
Sēdēt jau var, bet vai ir labi, ja ir sējums?

Rezumējot šo 2011. gadu jāsecina, ka Latvijas sabiedrība ir saņēmusi to, ko vēlējās. Principā tā pat kā šahā sabiedrība ir piespiedusi dažādus spēkus mainīt pozicionālo izkārtojumu. Mēdiji mazāk runā par oligarhiem, referendumi bija vairāk kā saprašanas, Saeimas atlaišana ar' notika, sabiedrība dabūja jaunu partiju un glābēju, konsekventu veco valdību ar dažiem labojumiem. Un principiālāku nostāju nacionālajos jautājumos.
Tikai problēma tāda, ka sabiedrība aizmirst to par ko nerunā, neraksta, vai neredz TV, taču tas nenozīmē, ka nav ietekmīgu cilvēku un dažādas intereses.
+
Noziedzība samazinās, pēc skaita esam vēl 2 miljoni šeit pat uz vietas. IKP aug, bezdarbs mazinās.
It kā krīze pārvarēta uz papīra.
Taču dzīvē viss var būt pavisam citādāk.
Šaubos vai uz jautājumu: Vai jūtat valsts atbalstu un pateicību? (vai kaut kā tā)- visticamāk ka stabils vairākums pateiks, ka nē- nejūtu nekādu atbalstu vai pateicību- nejūtos novērtēts utt.
Un tanī mirklī iestāsies dziļš apstulbums par atziņu, ka uz papīra viss it kā ir labi, bet nemākam būt labi cilvēki.
Kas ir tas pie kā novēlu piestrādāt visiem mums privātā un valsts sektorā strādājošajiem un arī bezdarbniekiem, skolēniem, pensionāriem- būt nedaudz labākiem vienam pret otru.
Un tad varbūt tas, kas ir uz papīra, tuvināsies tai realitātei, kura atrodas starp ielām, namiem un cilvēkiem.
Jā, galvenokārt, starp cilvēkiem ir tā realitāte, pie kuras ir jāpiestrādā.

Man ir skumīgi Ziemīši...
jo mana ģimene apēda Donaldu Daku- manu bērnības elku! :D
Nerunājot par to, ka man nācās pagatavot viņu... LOL!

P.S. Donald, R.I.P.

Tikko radās fundamentāls pagrieziens- ideja!
Griša būs sociālais darbinieks ar planetāra lieluma sirdsapziņu.
Šitas man iešāvās prātā, kad izdzirdēju šādu stāstu:
Kādā novadā x ir audžuģimene ar 10 bērniem. Ģimene laba- ģimene paraugs visiem- tā vismaz raksta vietējā avīze. Kur viņi visi 12 nobildēti platiem smaidiem, lieliskam stāstam par veiksmīgu un kārtīgu ģimeni un kārtējam apliecinājumam par to, ka pašvaldība strādā labi un viss ir kārtībā.
Taču tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Vai ne?
Un tik tiešām- nav jau arī patiesība. Pēdējo apgādībā paņemto četrgadīgo puiku, vārdā Armands, viņi nevis atstāj bērnu dārza nakts grupā, bet vienkārši aizmirst par viņa eksistenci līdz pienāk piektdienas. Un pagājušo nedēļ, kad vakarā medmāsa zvana "mātei", lai paziņotu to, ka viņš ir slims viņa atbild: Kas slims? Un iestājas klusmums un abas saprot, ka audžumāte ir tik tiešām aizmirsusi, ka ir tāds Armans. Ka viņaš ir mazs, ka viņš visticamāk grib būtu mājās, kur par viņu rūpējas kāds kas ir pazīstams.
Sociālie dienesti pa tam lāgam attopas, ka nav prasījuši mātei atskaitīties, uzrādot čekus par iztērētajiem pabalstiem, vismaz pusgada garumā. Cik noprotams, lai slēptu savas nekompetences pēdas šis laiks ir samazināts līdz šādam laika periodam. Bāriņtiesas vadība klusē. Jo ir avīze, jo ir veiksmes stāsts par "lielisku" ģimeni.
Priecīgus Ziemassvētkus, Tev- Armand.