Tātad, iepriekšējā ierakstā norādīju uz to, ka alkohola pārmērīgai lietošanai ir diez gan nopietna sasaiste ar stigmatizāciju un sociālo nosodījumu. Kas šajā mirklī ir svarīgi? Pirmkārt, atdalīt mazsvarīgo no būtiskā šajā "iedzert un aizmirsties ir labi" tematā. Principā būtu vērts ignorēt argumentus par to kā tas ir kaitīgi (jo principā viss ir kaitīgs)un to, ka alkohols pats par sevi ir slikts (domāju, ka šeit nav īsti ko paskaidrot). Tālāk. Kas ir svarīgi? Svarīgi ir tas kā esam nonākuši līdz šādai stigmatizācijai un kaunināšanai. Un šeit jau jāieskatās vēstures annālēs. Un konkrēti divās līdzīgās taču būtiski atšķirīgās piedzeršanās tradīcijās. Protams, runa iet par Dionīsiju un Bakhanālēm. Dionīsija tradīcijas kuras iekļāva svinēšanu un pārmērīgu alkohola lietošanu un nožēlu nākošajā dienā adoptēja agrīnā kristietība. Un novērojama šī atkāpe no stigmatizācijas un absolūta nolieguma ir tādos svētkos kā Ziemassvētkos, Jaunajā Gadā un pat atsevišķās valsīts Lieldienās, kur svinēšana ieilgst vairākas dienas. Turpetīm Bakhanāles aizliedza līdz ar kristietības ieviešanu kā pagānisku rituālu ar sodomisku/gomorisku pieskaņu. Un patiesi Bakhanāles bija vienkārši brutāla vairāku dienu nodzeršanās orģiju. Un noteikti nevēlos būt par šīs tradīcijas aizstāvi. Taču par jēgpilnu- funkciju izpildošu- ekstensīvu apreibinošo vielu lietošanā- es gan vēlētos iestāties. Otrkārt, es vēlētos māzliet iezīmēt iedzeršanas vai pārmērīga alkohola lietošanas psiholoģiskās un sociālās funcijas nākošajā raksta daļai. Un tās būtu: Anestēzija psihei, iekšējā es atvēršanai, alkohols un socializēšanās. Gam bei!
|