snie · ka

pēdējos mēnešos brīnišķīga atradumu virtene, velk un vilina

Rwake abums Return of Magik skan galvā jau nedēļu un vairāk. Riffi skan kā tūkstošiem gadu senču senču sargāti zemzaru ozoli, kur kāpt. Kā bērnībā, kad zinājām, pa kādu maršrutu var tikt vienā vai otrā augstā zarā. Tur var iesēsties, apkampties, aizvērt acis un gulēt.

Mylimi kaulai klausos audiotēkā. Lasa pati autore, saliek akcentus, kā pati iztēlojusies. Kaut kas mistisks, mītisks, tāda pasaule, kur aitas tur uz balkoniem un visur jābrauc ar trolejbusu, un bērni dzimst pagrabā, un tv loterijā var laimēt līgavaini. Esmu pusē, pagaidām zīmējas kā uztiepti grafiki un rituāli vs. dabas un iekšējie spēki.

un trešais virtenē ir džeks, par kuru noklausījos podkāstā. Staigāja pa kapsētām, nakšņoja uz kapiem, no kuriem nāca aicinoša balss nepamest vienu, atraka apglabātos bērniņus un apģērba kā lellītes, sēdināja uz dīvāna un pie tējas sarunājās pašizdomātā valodā.

man pēdējā laikā lauziens mēdz uznākt - par to, cik atrauti dzīvojam no iekšējās pasaules. Brīvās dienās atslēdzos no visa pilnībā un rakstu. Drusku salti baisi brīžam. Pavisam tajā iegrimt arī būtu šausmīgi.

ēe bet viss ir relatīvs haha. dīp sī krīčas eksistē netraucēti

Man ir bijis otrādi. 2023. gada rudenī secināju, ka uz maniem sludinājumiem vairs neatbild cilvēki. Nenāk uz manu ofisu un nemeklē mani. Pēc 2-3 nedēļu izmisuma izrādījās, ka esmu aizmirsis, ka dzīvoju Latvijā, un mani ienākumi ir atkarīgi no cilvēku maksātspējas.

Kad 2025.gada rudenī tas atkārtojās, es vairs nebiju izmisumā. Lasīju reddit/r/latvia, iepazinos ar ekonomistu novērtējumu par šī brīža pirktspēju un secināju, ka tas, ka 7 cilvēki pateica, ka viņiem vairs nav naudas, ko man maksāt, ir vien īslaicīga parādība, kas pēc 1.5 gada būs(būšot) pārgājusi.

Tomēr kopš tā laika es cenšos iet ārā no mājas arī dienās, kad man ir, ko ēst/dzert un darīt. Vienkārši, lai uzzinātu, kas tad tajā Latvijā notiek.

man darbiņš dzīves realitāti šķūrē virsū bez žēlastības. Tāda sajūta, ka, jo sliktāk visiem iet, jo vairāk darba mums. Viens kolēģis mākslinieks atnāca pie mums strādāt, lai "gūtu labāku priekšstatu", haha. Tagad, kad guvis divus pilnus gadus priekšstatu, iet prom, visādas pieredzes sasmēlies.

bet kopumā sabiedrības / ekonomikas lietas nekad neesmu spējusi uztvert. Brālis stāsta par procesiem un parādībām, bet manā galvā nelīmējas. Tie spēki, kas to virza, man liekas nedabiski. Nesen pieņēmu ekonomiski greizu lēmumu un nomainīju darbavietu uz mierīgāku, bet par mazāku aldziņu. Citādi pat ārā iet vairs negribēju. Kas tad Latvijā notiek?

Tam gan varētu piekrist - pašnāvību mēģinājumu skaits droši vien pieaug un tad ārstiem tie cilvēki, kam sirds vēl pukst, bet galva vairs īsti nestrādā, jāglābj.

Man nešķiet, ka ir tieša saistība, bet mana vecmamma strādāja ceha medpunktā kā vecākā medmāsa. Bija jābūt gatavībā uz visu. Tas kaut kā sagrozīja galvu, un viņa bieži fantazēja, kas varētu būt sliktākais, kas varētu notikt. Un nekad nerunāja par labo. Pieņēma, ka cilvēki gaišā dienas laikā mirst ar infarktu un tas ir normāli.

Ar to es gribu teikt, ka jābūt stipriem nerviem, lai tur strādātu. Vai māksliniekam tādi bija? Un man ir paziņa, dzejnieks, 6.kursā Stradiņos. Ieraudzīja, bija psihiatru praksē un saprata, ka labāk par bērnu psihoterapeitu, nevis psihiatru. Pārāk liels konveijers esot.

Ekonomiski greizs, bet nerviem varbūt ļoti vajadzīgs lēmums? Skolā, kā runā, esot otrs lielākais izdegšanas risks pēc medmāsām. Gan jau Tavs darbs arī ir ar lielu izdegšanas risku.

Latvijā ir pirktspējas samazināšanās, sabiedrības vēl izteiktāka noslāņošanās, ļoti daudz imigrantu, pārtikas cenas kā Igaunijā vai Somijā. Cilvēki, ja nav pietiekami daudz ko ēst, sāk ēst nost viens otru. Tāpēc labāk palikt mājās, lai kāds neklūp kājās par to, ka neizskaties vēl tik slikti, kā tas otrs. Ka Tevi ir, par ko apskaust :D

Varbūt esmu naivs, bet, ja nedzīvo Rīgā, daudz ko, varbūt, var ignorēt. Kaut nu Maxima ceļ cenas visur.

mēs ar humoru, tas mūsu sviestiņš uz melnās maizītes, haha. Jo sliktāk iet, jo vairāk jāsmejas. To pat viens pazīstams no Ukrainas frontes stāsta. Bet kā skolotāji tiek galā, nevaru iedomāties, noteikti ir vēl grūtāk. Konveijera tipa darbs reizēm mūs glābj, aiziet vieni idioti, nāks nākamie, kā mēs smejam. Skolotājam gan nav, kur likties. Vai tas ir vieglāk vai nē, nezinu. Citi instrumenti.

Rīgā pat cilvēki ir citādāki. Pastrādājusi tur un pēc tam reģionā - ir, ir kontrasts jūtams. Bet tiesa, klūp virsū arī par to, ka "neko nedarām", kaut gan esam beidzot apsēdušies. Varbūt tiešām ekonomika noēdusi.

Jā, humors ir vajadzīgs. Ļoti.

Jā, man prakse būs februārī, tad jau redzēšu. Kaut nu es biju mikrorajona skolā pie krievu/ukraiņu bērniem, kam obligāti bija jāmācās latviski - tas man šķita negodīgi. Tam mazajam cilvēkam ir labi, ka ir patvērums Latvijā, taču viņš nav fiziski spējīgs pa 2 gadiem iemācīties valodu tik labi, lai saprastu teksta uzdevumus matemātikā. Taču krieviski nedrīkstot mācīt, ar likumu aizliegts. Un no tā cieš nevis krievi, bet tieši paši ukraiņi. Vai nav paradokss?

Man kādreiz gribējās strādāt par skolotāju Smiltenē. Savā topošajā grāmatā esmu varonim uzrakstījis, ka viņš strādā par skolotāju Ainažos. Kad intervēju Salacgrīvas skolas mācību pārzini, man šķita viss simpātiski.

Tad es atcerējos, ka es neesmu normāls. UN tādus nenormālos mazpilsētās nesveicina un neaicina kopā iedzert. Tā kā tas droši vien ir idealizēti. Un no darba piedāvājuma Viļakā es atteicos. Tomēr mācības jāpabeidz Rīgā.

Tā, lūk. Varbūt pēc kāda laika tas, kā es domāju par realitāti, kļūs par normu, un tad es varēšu mācīt Liepājā, Valmierā vai Krāslavā.

es jau arī neesmu normāla. Neviens nekur neaicina. Kolēģi bieži pa draugam ķircina, un pati arī pasmejos par sevi. Darbam netraucē. Latvija ir tāda brīnumzemīte, kur vajadzīgi visi, ikviens. Tā kā viss saliksies, kā vajag.

Varbūt vienkārši nezina, uz kurieni Tevi aicināt?

Mani uzaicināja uz Jacob Collier Arēnā Rīga - teicu, ka tā ir komercija un falšs pasākums. Draugi cēla traci, ka es nenovērtēju. Iesaistīju citus draugus, beigās kaut kādu manu kritiku pieņēma, bet tāpat uzskatīja, ka esmu drama queen.

Pēc tam uzaicināja uz Voces8 - a kapella slavenu ansambli mazajā ģildē. Nebija slikti, bet man 40 eiro par britiem, kas kvalitatīvi dzied Britu tautas dziesmas - sajūsmas maz.

Pēc tam uzaicināja uz Ulda Stabulnieka dziesmām Latvijas Nacionālā teātra aktieru izpildījumā. Man tiešām nepatika. Nebija tās siltās sajūtas, kad Uldis pats dziedāja savas dziesmas.

Beigās visi man prasa, vai vispār ir kaut kas, kas man patīk?

Aizsūtu viņiem vienu Zviedru postroka bandas dzīvo ierakstu. Bet ko tādu Latvijā grūti noķert. https://www.youtube.com/watch?v=i4OndnFeijE

Un tie cilvēki, draugi, kas mani aicina, ir ar doktora grādu no Mūzikas akadēmijas, lol. Es varu priecāties, ka neesmu viņiem apnicis. :D